Sabiedrotie

- Tu esi mans draugs. - Tu esi mans draugs. - Un vēl tu esi pirāts. Tu māki vārīt pirātu zupu. Emma un tētis arī ir pirāts.

Egoisms divatā kāpināts kvadrātā

Klusi žūžina Latvijas Radio 3. Es lēnīgi pametu skatu sev apkārt – uz palodzes stāv pusizpakots iepirkumu maiss, jo laika pietika vien steidzamākajiem produktiem. Uz grīdas – neizprotama mantu kombinācija, sākot no tamborēta, bezgala nožļembāta tārpa līdz velo ķiverei, iesāktas kinētisko smilšu kūkas un rīta brokastu atliekām. Daces Bargās teiktais – “kārtot māju ar bērniem ir kā tīrīt sniegu sniegputenī” patiesību pienaglo pie sienas.

(Bez)jēdzīgā gatavošanās

– bet tu taču pati gribēji bērnus. nu ko tad tu gaidīji? es taču teicu, ka tas būs grūti un prasīju, vai esi tam gatava. Vai esi tam gatava. Šis jautājums ir pielādēts līdz zobiem, tas sprāgst pie pirmā glāsmainā pieskāriena. Gatava. Varbūt kādam bērna radīšana atgādina Kerola Alises bezprātīgo lēcienu truša alā. Vai arī,... Continue Reading →

Kļūt par stereotipu

ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs.  - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.

Izdzīvošanas rokasgrāmata: spēļlaukums

Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.

Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, un es izdzīvoju

Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?! 

Atvērt muti un paprasīt

Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.

WordPress.com blogs.

Up ↑