Atšķirībā no citām kultūrām, Rietumu “tehnocentriskajā” pasaulē lielākais uzsvars aprūpē tiek likts uz bērna un mātes “tūlītējo fizisko veselību”, bieži vien atstājot novārtā sievieti un viņas emocionālās vajadzības. Tomēr gan bērna sagaidīšana pasaulē, gan īpaši pirmais gads ir ne vien prasti fizioloģisks process, bet izteikti emocionāla pieredze. Viss pirmais gads pēc dzemdībām ir izšķirīgs, jo šis posms paredz “fiziskus un emocionālus izaicinājumus”.
– kāpēc viņš ēd biezpiena sieriņu pirms vakariņām? – es iedevu, vai tad nedrīkst? – bet viņš neēdīs vakariņas! – ok. puikān, atdod, lūdzu, biezpiena sieriņu, mamma/tētis neļauj ēst.
– tā ķērkšana ir norma? ko viņa tālāk darīs? ar cirvi metīsies virsū? – tā nav norma. un tā nav ķērkšana. jums vēl daudz ilūziju par sevi, ko zaudēt.
– tu neko nedari. es paspēju nomazgāt un pārģērbt bērnu, vēl uztaisīt ēst, nomazgāt traukus. un ko tu dari? – es visu šo laiku baroju Emmu. un tad pārģērbu viņu. – viss? – viss.
- es pilnībā aizmirsu, kā cept biskvītu. es neatdalīju olu baltumus no dzeltenumiem pirms kulšanas, un kūka nepacēlās. pat ne milimetru. man ir gumijas pankūka. - un? - un? un Austrim nebūs kūkas rīt dzimšanas dienā. - un? viņš neēd kūkas. tu gribi, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas?
Bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.
Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.
Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.
– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*
