– kāpēc viņš ēd biezpiena sieriņu pirms vakariņām? – es iedevu, vai tad nedrīkst? – bet viņš neēdīs vakariņas! – ok. puikān, atdod, lūdzu, biezpiena sieriņu, mamma/tētis neļauj ēst.
Samtā drapētās aizkulises un skatītāji – spiegi
Zaudētās ilūzijas
– tā ķērkšana ir norma? ko viņa tālāk darīs? ar cirvi metīsies virsū? – tā nav norma. un tā nav ķērkšana. jums vēl daudz ilūziju par sevi, ko zaudēt.
Gribu redzēt sevi jūsu acīm
– re, te jums mazie iepirkumu ratiņi puikam. un, jā, jums liela soma, te maz vietas. Pag, jums tai somā ir vēl viens?! ak, es arī tā gribētu! Šādas un gaužām līdzīgas sarunas ar mums un par mums aiz muguras, ko slepus vai tīši tik skaļi, lai arī mēs to dzirdētu un novērtētu, uzklausām bez... Continue Reading →
Kļūt par stereotipu
ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs. - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.
Pērku laika mašīnu, der lietota, PM
– tu neko nedari. es paspēju nomazgāt un pārģērbt bērnu, vēl uztaisīt ēst, nomazgāt traukus. un ko tu dari? – es visu šo laiku baroju Emmu. un tad pārģērbu viņu. – viss? – viss.
Slidenais sāpju slieksnis
- man nenormāli sāp. - pasaucam vecmāti? - nē, man kauns. - no kā? - ka nevaru izturēt. *pēc kāda mirklīša* - kā ir tagad? *klusi, klusi šņuksti*
70G jeb mammas figūra
es, vīrs, Austris pastaigā. - Austri, ej, pastaigā ar kājām. es gribu apsēsties tavos ratos. - Austra rati iztur 15kg, nevis 500kg.
