Forever the underdog: mamma, bērns un darbs

– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.

Born-again Ziemassvētku svinētājs?

– Un kādi jums ir plāni? – Nu, mums ir trīs Austra vecvecmāmiņas, divi pāri vecvecāku, divas atsevišķas brāļu ģimenes. Un tad vēl draugi, kuru, par laimi, nav daudz. – Jums ar tām 4 svētku dienām vispār pietiks? Ok, embarrassing confession time. Pirmoreiz 10 gadu laikā vēlos svinēt Ziemassvētkus. Gluži kā reformētie, ticību atguvušie grēcinieki, es pievienojos Ziemassvētku svinētāju pulkam ar augsti paceltu galvu.

Viegli uzliesmojošs: neturēt uguns tuvumā

– Kur ir fēns? – Vai nav, kur parasti? Tad es būšu aizmirsusi to nolikt vietā, gatavojoties doties uz darbu. Paskaties lielajā istabā, plauktā. – Nav! – Nu jābūt. – Nav! Nekas mūsu mājās nestāv tur, kur tam jāstāv. Haoss! *turpina bubināt* – Nu es neko nesaprotu. Tiešām guļamistabā, plauktā, kur parasti liekam, nebija? – Ok, re, ir plauktā. Bet fēns ir ielikts tajā somiņā. Es neredzēju. Bet, re, ir. – *uzsprāgst*

Good cop/bad cop

– Paņem mazo minku. Man bail. Es nevarēšu viņu noturēt. – Nē, es vienmēr viņu turu uz potēm. Un viņš pēc tam ir apvainojies uz mani. – Bet es viņu nevaru tik spēcīgi noturēt, lai viņš neizkustētos, kamēr māsiņa dur. – Bet es negribu būt tas sliktais...

Pati vainīga!

LOLnauWerc, jo kādreiz par savu dirsu ir jāparūpējas pašiem. pasaulē un valstī ir daudz nopietnākas problēmas kā tavi 1-2 gadi līdz bd.* * atbilde no kādas sku_dra.

Tajā kokā būtu ērti uzrāpties

Ielieku Austri mazo knariņu šūpolēs. Sēž kā sēne un kūļā kājas. – Tev ērti? Labi. Šķelmīgs smīns no vienas auss līdz otrai. Pastiepjas roka ar noteikti nostieptu vidējo pirkstu, kas rāda uz blakus esošajām, lielo bērnu šūpolēm. Mammai arī jāšūpojas. – Sarunāts. Es arī!

Mans būs mans jeb FIN zīdīšanai

– Nu, minci, piens! – *astoņkāja cienīga izlocīšanās no guļus pozīcijas manās rokās atpakaļ sēdus* – Piens! Am-am! Negribi? – *joprojām spītīgi sēdus, puiks apliek rokas man ap kaklu cieši, cieši un piekļauj vaigu manējam*

Nu, saņemies!

– Tās neizturamās bailes no atgriešanās darbā, no augstskolas, no visa ir mani iedzinušas stūrī, un es vairs neguļu naktīs. Es sarunāju vizīti pie psihologa. – Kāpēc uzreiz pie psihologa? Kāpēc Tu nevari vienkārši saņemties? Visi mūsu ģimenē vienmēr ir saņēmušies. Nu, saņemies!

Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes

*plkst. 01.34. kārtējā nakts, kad bezgalīgām stundām ilgi cīnos ar piķa melno tumsu un sevi. un zaudēju. - Kas ar tevi noticis?  - Nekas. Es tikai nevaru aizmigt. Atkal. - Kā tu jūties? - Bēdīgi. - Es domāju vispārīgi.  - Bēdīgi. Un man ir bail.

WordPress.com blogs.

Up ↑