saruna ar ārsti pēc trim nedēļām slimnīcā, guļot uz saglabāšanu, jau otro reizi pāris mēnešu laikā. – es jūtos tiešām labāk. es būšu mājās mierīga un uzmanīga. bet es gribu mājās. – vai tu esi pārliecināta par to? – es gulēt varu arī mājās. dzert vitamīnus. – bet, ja kas, tev obligāti jāatgriežas. – protams. Mani dziļi aizvaino dažu (topošo)... Continue Reading →
ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs. - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.
– tu neko nedari. es paspēju nomazgāt un pārģērbt bērnu, vēl uztaisīt ēst, nomazgāt traukus. un ko tu dari? – es visu šo laiku baroju Emmu. un tad pārģērbu viņu. – viss? – viss.
- man nenormāli sāp. - pasaucam vecmāti? - nē, man kauns. - no kā? - ka nevaru izturēt. *pēc kāda mirklīša* - kā ir tagad? *klusi, klusi šņuksti*
es, vīrs, Austris pastaigā. - Austri, ej, pastaigā ar kājām. es gribu apsēsties tavos ratos. - Austra rati iztur 15kg, nevis 500kg.
- es pilnībā aizmirsu, kā cept biskvītu. es neatdalīju olu baltumus no dzeltenumiem pirms kulšanas, un kūka nepacēlās. pat ne milimetru. man ir gumijas pankūka. - un? - un? un Austrim nebūs kūkas rīt dzimšanas dienā. - un? viņš neēd kūkas. tu gribi, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas?
Bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.
Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.
Te nu mēs, Kuntī un Elza, bikli stāvam ar savu sirdsdarbu uz virtuālās paplātes: betaversiju žurnālam lieliem un maziem šmuļiem par dzīvi un mieru mājās. Ar laiku žurnāls kļūs mollīgāks un miesās bagātīgāks, šis ir tikai pilots, kas traucas vēl nezināmos virzienos ar savu mazo, tarkšķošo, drebelīgo deltaplānu.
