Racionālā mīlestība jeb f* #bringbackdating

Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.

Pūļa cilvēks

puiks laimīgi sēž kāda lielveikala spožajā rotaļu auto. nē, tas nav iedarbināts, bet mamma gādā par skaņu efektiem un, godīgi sakot, stūres grozīšana ir gana laba izklaide. viņš brauc, brauc uz Kandavu, brauc uz Cekuli, brauc uz Rīgu, un katram garāmgājējam, kas aiztraucas garām, velta starojošu acu skatu un vēlīgu mājienu - atā atā - jo viņš taču dodas prom. taču neviens, neviens pats no drūmajiem, īgnajiem veikala apmeklētājiem ar pelnu krāsas seju nereaģē. puikam nerūp, puiks brauc tālāk un viņa pasaule paliek tikpat krāsaina, rūp tikai man.

Digitālā bērnība

* puiks entuziastiski rāda uz datoru.* - Vai Tu vēlies, lai es uzlieku mūziku? Bet tā vajag arī teikt! Mū-zi-ku! * puiks enerģiski māj ar galvu.* - Ok, let's rocknroll, baby! Nē, drīzāk let's opera-and-roll!

Mēs pārtiekam viens no otra

Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.

Forever the underdog: mamma, bērns un darbs

– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.

Born-again Ziemassvētku svinētājs?

– Un kādi jums ir plāni? – Nu, mums ir trīs Austra vecvecmāmiņas, divi pāri vecvecāku, divas atsevišķas brāļu ģimenes. Un tad vēl draugi, kuru, par laimi, nav daudz. – Jums ar tām 4 svētku dienām vispār pietiks? Ok, embarrassing confession time. Pirmoreiz 10 gadu laikā vēlos svinēt Ziemassvētkus. Gluži kā reformētie, ticību atguvušie grēcinieki, es pievienojos Ziemassvētku svinētāju pulkam ar augsti paceltu galvu.

Viegli uzliesmojošs: neturēt uguns tuvumā

– Kur ir fēns? – Vai nav, kur parasti? Tad es būšu aizmirsusi to nolikt vietā, gatavojoties doties uz darbu. Paskaties lielajā istabā, plauktā. – Nav! – Nu jābūt. – Nav! Nekas mūsu mājās nestāv tur, kur tam jāstāv. Haoss! *turpina bubināt* – Nu es neko nesaprotu. Tiešām guļamistabā, plauktā, kur parasti liekam, nebija? – Ok, re, ir plauktā. Bet fēns ir ielikts tajā somiņā. Es neredzēju. Bet, re, ir. – *uzsprāgst*

WordPress.com blogs.

Up ↑