- es pilnībā aizmirsu, kā cept biskvītu. es neatdalīju olu baltumus no dzeltenumiem pirms kulšanas, un kūka nepacēlās. pat ne milimetru. man ir gumijas pankūka. - un? - un? un Austrim nebūs kūkas rīt dzimšanas dienā. - un? viņš neēd kūkas. tu gribi, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas?
Bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.
Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.
Te nu mēs, Kuntī un Elza, bikli stāvam ar savu sirdsdarbu uz virtuālās paplātes: betaversiju žurnālam lieliem un maziem šmuļiem par dzīvi un mieru mājās. Ar laiku žurnāls kļūs mollīgāks un miesās bagātīgāks, šis ir tikai pilots, kas traucas vēl nezināmos virzienos ar savu mazo, tarkšķošo, drebelīgo deltaplānu.
Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?!
Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.
– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*
- Man piektdien jādodas pie ārsta. - Mhm. Pag, kāpēc? - Nu kā kāpēc?! Ultrasonogrāfija taču, pirmā trimestra skrīnings. - Ā. *pauze* Ko? Kāds skrīnings? - Nu bēbītim, TAČU. - Kādam bēbītim? Man likās, ka tu vienkārši esi palikusi resna. *uzsprāgstu ar supernovas spēku*
Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.
