Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?!
Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.
– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*
Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.
- mēs esam tik kardināli atšķirīgi cilvēki. - jā, es esmu skaists un gudrs. - un es? - un tu...
Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.
– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.
– Un kādi jums ir plāni? – Nu, mums ir trīs Austra vecvecmāmiņas, divi pāri vecvecāku, divas atsevišķas brāļu ģimenes. Un tad vēl draugi, kuru, par laimi, nav daudz. – Jums ar tām 4 svētku dienām vispār pietiks? Ok, embarrassing confession time. Pirmoreiz 10 gadu laikā vēlos svinēt Ziemassvētkus. Gluži kā reformētie, ticību atguvušie grēcinieki, es pievienojos Ziemassvētku svinētāju pulkam ar augsti paceltu galvu.
– Kur ir fēns? – Vai nav, kur parasti? Tad es būšu aizmirsusi to nolikt vietā, gatavojoties doties uz darbu. Paskaties lielajā istabā, plauktā. – Nav! – Nu jābūt. – Nav! Nekas mūsu mājās nestāv tur, kur tam jāstāv. Haoss! *turpina bubināt* – Nu es neko nesaprotu. Tiešām guļamistabā, plauktā, kur parasti liekam, nebija? – Ok, re, ir plauktā. Bet fēns ir ielikts tajā somiņā. Es neredzēju. Bet, re, ir. – *uzsprāgst*
