Divgadnieka krīze?

– vai drīkstu ielikt pienu ledusskapī? – es! – ok, man tagad vajag ieslēgt gaismu. – es! – māsas autiņbiksītes vajadzētu izmest. *klusums* – labi, es aiziešu izmest tās miskastē. – ES! ES! ES!

Kļūt par stereotipu

ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs.  - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.

Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, un es izdzīvoju

Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?! 

Atvērt muti un paprasīt

Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.

Slidenie padomi un bīstamā dalīšanās pieredzē

– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*

WordPress.com blogs.

Up ↑