Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.
- mēs esam tik kardināli atšķirīgi cilvēki. - jā, es esmu skaists un gudrs. - un es? - un tu...
Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.
– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.
– Un kādi jums ir plāni? – Nu, mums ir trīs Austra vecvecmāmiņas, divi pāri vecvecāku, divas atsevišķas brāļu ģimenes. Un tad vēl draugi, kuru, par laimi, nav daudz. – Jums ar tām 4 svētku dienām vispār pietiks? Ok, embarrassing confession time. Pirmoreiz 10 gadu laikā vēlos svinēt Ziemassvētkus. Gluži kā reformētie, ticību atguvušie grēcinieki, es pievienojos Ziemassvētku svinētāju pulkam ar augsti paceltu galvu.
– Kur ir fēns? – Vai nav, kur parasti? Tad es būšu aizmirsusi to nolikt vietā, gatavojoties doties uz darbu. Paskaties lielajā istabā, plauktā. – Nav! – Nu jābūt. – Nav! Nekas mūsu mājās nestāv tur, kur tam jāstāv. Haoss! *turpina bubināt* – Nu es neko nesaprotu. Tiešām guļamistabā, plauktā, kur parasti liekam, nebija? – Ok, re, ir plauktā. Bet fēns ir ielikts tajā somiņā. Es neredzēju. Bet, re, ir. – *uzsprāgst*
– Bet, mincīt, nu varbūt ir. Nu varbūt es esmu stāvoklī. – Nu neesi tu stāvoklī. Believe me. – Bet ja nu tomēr. Ja nu tomēr esmu.
– Paņem mazo minku. Man bail. Es nevarēšu viņu noturēt. – Nē, es vienmēr viņu turu uz potēm. Un viņš pēc tam ir apvainojies uz mani. – Bet es viņu nevaru tik spēcīgi noturēt, lai viņš neizkustētos, kamēr māsiņa dur. – Bet es negribu būt tas sliktais...
LOLnauWerc, jo kādreiz par savu dirsu ir jāparūpējas pašiem. pasaulē un valstī ir daudz nopietnākas problēmas kā tavi 1-2 gadi līdz bd.* * atbilde no kādas sku_dra.
