Mans būs mans jeb FIN zīdīšanai

– Nu, minci, piens! – *astoņkāja cienīga izlocīšanās no guļus pozīcijas manās rokās atpakaļ sēdus* – Piens! Am-am! Negribi? – *joprojām spītīgi sēdus, puiks apliek rokas man ap kaklu cieši, cieši un piekļauj vaigu manējam*

Vai es viņu jau mīlu?

Nekad neesmu ticējusi mītam par iemīlēšanos no pirmā acu skata. Bulls*it. Jā, var būt acumirklīgas signālraķetes un strāva pār mugurkalu, eksplozīva reakcija uz otra cilvēka caururbjošo skatienu, pieskārienu, bet nekā vairāk. Pat savu vīru, ko mīlu to the moon and back, vairākus gadus nevērtēju citādi kā līdzās pastāvošu dvēseli kopīgā draugu lokā. Savukārt es viņam sākotnēji esot izraisījusi bezmaz šķebīgu dūšu. Nudien romantiski.

Svētā govs: režīms

- Cikos mēs būsim? Nu viņš ēd plkst. 13.07, tādēļ visticamāk iziesim no mājām plkst. 13.33, kam sekos apmēram 1,5h ilga pastaiga, jo no rīta viņš gulēja 30 minūtes ierasto 45 minūšu vietā. Prom dosimies pēc nākamās ēšanas, bet pirms mazās snaudas - tātad ap 17.28. Vai vajadzētu precīzāk? Tiešām ne?

Smilšu pilis bērnaudzēšanā

- Auga, auga rūžeņa sorkona dorzā, zam tū rūžu, zam tū rūžu guļ jauna meitiņa... - Ko tu dari? - Es dziedu dēlam latgaliski. - Bet tu nemāki runāt latgaliski. Tu vispār esi dzimis Rīgā. - Bet es gribu dziedāt viņam latgaliski.

Mīļā mamma, piena kanna

Tu ievelc elpu un sakod zobus. Ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši, kopš pirmoreiz mēģināji šo vēl joprojām neizprotamo, pat maģisko darbību - zīdīšanu, bet vēl joprojām tas pirmais sūciens ir sāpīgs.

WordPress.com blogs.

Up ↑