Izdzīvošanas rokasgrāmata: spēļlaukums

Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.

Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, un es izdzīvoju

Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?! 

Piedod man, mans otrais bērns!

- Man piektdien jādodas pie ārsta. - Mhm. Pag, kāpēc? - Nu kā kāpēc?! Ultrasonogrāfija taču, pirmā trimestra skrīnings. - Ā. *pauze* Ko? Kāds skrīnings? - Nu bēbītim, TAČU. - Kādam bēbītim? Man likās, ka tu vienkārši esi palikusi resna. *uzsprāgstu ar supernovas spēku* 

Pūļa cilvēks

puiks laimīgi sēž kāda lielveikala spožajā rotaļu auto. nē, tas nav iedarbināts, bet mamma gādā par skaņu efektiem un, godīgi sakot, stūres grozīšana ir gana laba izklaide. viņš brauc, brauc uz Kandavu, brauc uz Cekuli, brauc uz Rīgu, un katram garāmgājējam, kas aiztraucas garām, velta starojošu acu skatu un vēlīgu mājienu - atā atā - jo viņš taču dodas prom. taču neviens, neviens pats no drūmajiem, īgnajiem veikala apmeklētājiem ar pelnu krāsas seju nereaģē. puikam nerūp, puiks brauc tālāk un viņa pasaule paliek tikpat krāsaina, rūp tikai man.

Mēs pārtiekam viens no otra

Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.

Good cop/bad cop

– Paņem mazo minku. Man bail. Es nevarēšu viņu noturēt. – Nē, es vienmēr viņu turu uz potēm. Un viņš pēc tam ir apvainojies uz mani. – Bet es viņu nevaru tik spēcīgi noturēt, lai viņš neizkustētos, kamēr māsiņa dur. – Bet es negribu būt tas sliktais...

Mans būs mans jeb FIN zīdīšanai

– Nu, minci, piens! – *astoņkāja cienīga izlocīšanās no guļus pozīcijas manās rokās atpakaļ sēdus* – Piens! Am-am! Negribi? – *joprojām spītīgi sēdus, puiks apliek rokas man ap kaklu cieši, cieši un piekļauj vaigu manējam*

WordPress.com blogs.

Up ↑