– Tu nomazgāsi traukus? – Labi, bet tad tu aizvedīsi mašīnu uz CSDD. – *** – Mēs taču dzīvojam vienlīdzībā, vai ne?
Patiesais zero zero zero zero
Noziegums un sods. Šaubas un sekas
saruna ar ārsti pēc trim nedēļām slimnīcā, guļot uz saglabāšanu, jau otro reizi pāris mēnešu laikā. – es jūtos tiešām labāk. es būšu mājās mierīga un uzmanīga. bet es gribu mājās. – vai tu esi pārliecināta par to? – es gulēt varu arī mājās. dzert vitamīnus. – bet, ja kas, tev obligāti jāatgriežas. – protams. Mani dziļi aizvaino dažu (topošo)... Continue Reading →
Kļūt par stereotipu
ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs. - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.
Pērku laika mašīnu, der lietota, PM
– tu neko nedari. es paspēju nomazgāt un pārģērbt bērnu, vēl uztaisīt ēst, nomazgāt traukus. un ko tu dari? – es visu šo laiku baroju Emmu. un tad pārģērbu viņu. – viss? – viss.
Bērns ir tikai runājošs, uz divām kājām staigājošs suns
Bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.
Atvērt muti un paprasīt
Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.
Slidenie padomi un bīstamā dalīšanās pieredzē
– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*
Racionālā mīlestība jeb f* #bringbackdating
Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.
Pūļa cilvēks
puiks laimīgi sēž kāda lielveikala spožajā rotaļu auto. nē, tas nav iedarbināts, bet mamma gādā par skaņu efektiem un, godīgi sakot, stūres grozīšana ir gana laba izklaide. viņš brauc, brauc uz Kandavu, brauc uz Cekuli, brauc uz Rīgu, un katram garāmgājējam, kas aiztraucas garām, velta starojošu acu skatu un vēlīgu mājienu - atā atā - jo viņš taču dodas prom. taču neviens, neviens pats no drūmajiem, īgnajiem veikala apmeklētājiem ar pelnu krāsas seju nereaģē. puikam nerūp, puiks brauc tālāk un viņa pasaule paliek tikpat krāsaina, rūp tikai man.
