Slodzes un spriedzes

mēs nevaram piedāvāt jums tādu slodzi, tāpēc būs atteikums.
kādu? es pieteicos uz pilnas slodzes darbu, bet attālināti, kā bija minēts vakancē. es jau teicu, ka varu būt uz vietas 2 dienas nedēļā.
jā, bet nē. mums vajag pilnas slodzes. attālināti, jā, bet tā, ka uz vietas tomēr var būt 5 dienas.

Tūkstošgades mijā iznākusī sociologa, filozofa Z. Baumana Plūstošā modernitāte ir grāmata, kas man Bībeles vietā sniedz tuvāko tulkojumu mūslaiku apjukušā, sagurušā cilvēka uzvedības izpausmēm, pat biežāk nekā Orvela 1984, kas arī ir manu go-to grāmatu topa virsotnē.

Atšķirībā no mūsu vec-, vecvec- un vecentajā pakāpē senčiem mēs esam atmetuši iegrožojošās, striktās vērtības un ikonas, kas reducē cilvēku aktivitātes līdz vienkāršām, rutīnā bāzētām un lielākoties iepriekš noteiktām kustībām, kas paklausīgi un mehāniski jāizpildina, neiesaistot mentālos spēkus, apspiežot visu spontāno un individuālo iniciatīvu.[1] Mēs diemžēl vai par laimi plūstam. Mūsu dzīves, ieskaitot mūsu identitātes, ir projektu kopums, kam bieži vien ir lemts nepabeigtības statuss. Par projektu ir kļuvusi ne vien profesija, darba vieta, kuru mainām krietni biežāk nekā iepriekšējās paaudzes, bet arī attiecības, un — mana sirdsmīļā tēma — mammība/mātišķība/motherhood.

Ja pirms-bērnu-es varēja žonglēt pilnas slodzes darbu, paralēlus side-projects, šādus tādus kursus, tad, manā dzīvē ienākot jaunajam projektam: bērnam, man bija jāpārvērtē sava kapacitāte, jāpārbalansē prioritātes un jāsamazina profesionālā slodze, kas manā dzīvē dominēja. Ja pārkvalificējos un kļūstu par māti, karjerai nepieciešams laiks, lai ieskrietos. Es downshiftoju.

Ar pirmo bērnu es, iespējams, pāršāvu pār strīpu. Kā ar nazi nogriezta piekļuve pieaugušo pasaulei un jaunā ziedo-visu-tikai-bērnam-jo-to-no-tevis-sagaida mātes loma, kas krasi konfliktēja ar stūrgalvīgo ego, manī pavēra vēl iepriekš neatklātu depresīvi tumšu šķautni. Ar otro bērnu biju gudrāka — ņēmu nelielus projektus jau pirmajos mēnešos, lai man būtu, par ko domāt, kamēr mainu tūkstošo pamperu, un, lai, vīram atnākot mājās, vēl spētu komunicēt pieaugušo valodā. Pašsajūta, sevis vērtējums un apmierinātība ar dzīvi neizmērojami uzlabojās.

Eksperimentu ar samazinātu/dalītu slodzi, dažādiem projektiem, kā arī mācībām paralēli pārņēma mans vīrs, negaidīti mainot profesijas un pārkvalificējoties, tomēr saglabājot ģimenes bread-winner statusu. Viņš proporcionāli lielāko dienas daļu arī šobrīd pavada vienā no diviem trim četriem darbiem, un, atgriežoties mājās, iesaistās mājassolī pēc savas iniciatīvas. Es savukārt strādāju no mājām, mācoties un arī auklējot savus abus bērnus, no kuriem viens ir nosacīti bērnudārzā.

Man nav ne jausmas, cik liela slodze ir viņam vai man. Mēs žonglējam profesionālos, akadēmiskos un personiskos mērķus kā virtuozi cirkus mākslinieki, cenošoties atrast līdzsvaru un iekšējo ommm. Dažreiz sanāk netrāpīt pa galvu ar koka ķegli.

Lai gan mūsu bērni ir (sabiedrības acīs) visticamāk laižami dzīvē, globālā epidēmija un personīgi apsvērumi, šobrīd kavē mani pilntiesīgi atgriezties darba tirgū. Līdz ar to es kaut kāda ierēdņa acīs strādāju nepilnu profesionālo slodzi. Plaša mēroga aprēķinos kādam tas ir neērti, neizdevīgi, apspiežami, jo es — īslaicīgi strādājot mazāku slodzi un saņemot nelielus ienākumus, tomēr maksājot nodokļus —nerūpējos par savu nākotnes pensiju.

Un tomēr — cilvēka kapacitāte nav bezizmēra. Par sievietes izdegšanu mājās, ko nākas piedzīvot, atgriežoties no savām profesionālajām darba vietām, socioloģe Ārlija Hohšīlda, runāja jau manā dzimšanas gadā — 1989. [2] Tomēr nevienlīdzīgais darbu sadalījums mājsaimniecībās pastāv arī mūsdienās. Lai gan dzīves apstākļi un ģimene kā tāda pēdējās desmitgadēs ir dramatiski mainījusies, ideoloģijas ap pareizo mātišķību ir spēcīgākas par esošo dzīves ritmu ģimenēs.[3] Jau padomju laikos A. Jurciņas darbā Sieviete – personība (1975) secināts, ka tieši mājsaimniecība ir viena no sadzīves sfērām, kurā visspilgtāk izpaužas vīrieša un sievietes sociālā stāvokļa nevienlīdzība, tomēr arī šodien tā nav sena pagātne.[4] Vēl šogad Latvijā veiktā pētījumā, kura rezultātos publiski šobrīd nedrīkstu dalīties, secināts, ar vienlīdzību mājassolī un bērnaudzēšanā nevaram lielīties, kas, protams, nav pārsteigums, iepazīstoties ar ne būt ne iepriecinošajiem datiem par dzimumu vienlīdzību, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Mājās lielāko daļu darbu, ieskaitot rūpes par bērniem, uzņemos es, ar trešo roku bakstot tekstus datorā.

Pirms manā sejā gāzt ķengas par vareno padomju sievieti, kas spēja visu — gan darbu, gan partiju, gan bērnus, gan vīru apmierināt, gan māju izlaizīt tīru un vēl uzsmaidīt kamerai, atgādināšu, ka arī dižajā padomijā zināja, ka divkāršais fizisko un psihisko spēku patēriņš mājās ir iemesls, kādēļ sievietes ātrāk noveco, kļūst nervozas vai apātiskas.[5]

Iespējams, es esmu milleniālis, kas nav radīts kārtīgam darbam, ka asinis šķīst, jo es plūstu savā pasaulē no projekta uz projektu, nezinot, kur tālāk papīra kuģītis piestās. Tomēr, iespējams, iespējams, beidzot ir vērts apsvērt iespēju nenododoties tikai vienai cieti ierāmētai karjerai, kura var izzust, tehnoloģijām progresējot, un sevi gan attīstīt, pastaipīt, palocīt akadēmiskajā vidē, nemitīgi mācoties un pilnveidojot, gan pavadīt laiku ar ģimeni, pilnvērtīgi atpūšoties (kas ar bērniem nav nemaz tik viegli).

Slodzes jēdziens ir miris. Robustajai nodokļu sistēmai, kas neiedziļinās mūsdienīgā darba vidē, modernajā ģimenē (augstprātīgi ignorējot arī dažādas ģimeņu formas un izpausmes) un indivīdā, kas vēlas maksāt nodokļus, arī ir jāmirst.



[1] Bauman, Z. (2000). Liquid modernity. Cambridge, UK: Polity Press.

[2] Hochschild, A. R., & Machung, A. (1989). The second shift: Working parents and the revolution at home. New York, N.Y: Viking.

[3] Miller, T. (2005). Making sense of motherhood: a narrative approach.

[4] Jurciņa, A. (1975.) Sieviete – Personība. Rīga: Liesma.

[5] Turpat.

Viena doma par “Slodzes un spriedzes

Add yours

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: