“Arī sirds operāciju varētu veikt mājās”

– kā Tev šķiet, kad viņš atnāks?
– kā man šķiet?
– nu bet protams! kā TU jūti? tas taču Tavs bērniņš, es gribu zināt, kā Tev liekas!
saruna ar manu ginekoloģi-dzemdību speciālistu, gaidot vecāko dēlu. biju tik pārsteigta, kad mana ārste pilnā nopietnībā mani iztaujāja par to, kad man šķita, ka puika piedzims. nevis, kā USG pasaka priekšā.

Mūsu ikdienu veido kultūras scenāriji jeb noteiktas norādes, konkrēts ideju kopums par to, kā “norisināties notikumam, lai [šai] kultūrai piederīgie tiktu vadīti caur svarīgiem dzīves notikumiem un pārmaiņām”.[1] Arī dzemdības ir starp tām, un gluži kā jebkuru citu dzīves sfēru, arī tās vada “dominējošās autoritatīvās zināšanas (authoritative knowledge)”, atstājot gaužām nelielu platformu alternatīvam domāšanas veidam.[2]

“Autoritatīvo zināšanu” problēma ir tā, ka to spēks slēpjas nevis patiesībā, bet nozīmīgumā un ietekmē. Tā tam būs būt, tā visi dara, tā ir pieņemts. Pie mums – līdzīgi kā citur Rietumeiropā – ir paredzēts, ka dzemdības norit medicīnas iestādē, klātesot profesionāliem, īpaši sagatavotiem speciālistiem vienotos uzsvārčos. Tā visi dara. Rietumu pasaulē reprodukcija un bērna laišana pasaulē ir izteikti medikalizēta un tehnoloģiski strukturēta, tomēr tā vienmēr nav bijis (un tā tam teorētiski nebūtu obligāti jābūt).

Vadošais uzskats, piemēram, Lielbritānijā un ASV, nosaka, ka grūtniecība un dzemdības nav iedomājamas bez speciālistu (tas ir, ārstu) iesaistes un pārraudzības, padarot bērna ienākšanu pasaulē par “patoloģisku procesu”, savukārt sievietes pieredzi – par slimību, kurai nepieciešama iejaukšanās”.

“Autoritatīvās zināšanas” arī pie mums izteikti izceļ medicīnisko zināšanu pārākumu pār jebkura cita veida zināšanu modeļiem, ieskaitot to, kā pati sieviete sajūt un pazīst savu ķermeni. Ko Tu, sieviete, zini, redz, aparāts rāda šādi! Ko Tu man stāsti, ka Tu asiņo, neko es šajā mirklī te neredzu (flashback no manas pirmās pieredzes dzemdību stacionārā). Kā Tev var sāpēt, es Tev paracetamolu iedevu!

Atšķirībā no citām kultūrām, Rietumu “tehnocentriskajā” pasaulē lielākais uzsvars aprūpē tiek likts uz bērna un mātes “tūlītējo fizisko veselību”, bieži vien atstājot novārtā sievieti un viņas emocionālās vajadzības.[4] Tomēr gan bērna sagaidīšana pasaulē, gan īpaši pirmais gads ir ne vien prasti fizioloģisks process, bet izteikti emocionāla pieredze. Viss pirmais gads pēc dzemdībām ir izšķirīgs, jo šis posms paredz “fiziskus un emocionālus izaicinājumus”.[5]

Akadēmiskajā literatūrā esmu redzējusi dažnedažādus pētījumus, taču sliecos piekrist tam, ka motherhood (latviski – mātišķība, kas manai ausij nav tīkama) ir absolūti subjektīva, personīga pieredze. Katram sāp citādi, katrs spiež citādi, katrs drīkst gribēt sagaidīt savu bērnu pasaulē tā, kā vēlas – vai arī nevēlas (jo arī abortus, lai gan pati nekad neveiktu, atbalstu). Lai gan es esmu ar visām kājām par tehnoloģisko progresu, dzīvību glābšanu un mediķu pašaizliedzīgo darbu, padarot mūsu dzīves neskaitāmas reizes labākas, un nekad nevēlētos atgriezties tumšajos laikos skalu gaismā pirtiņā, es esmu jutusies kā gaļas gabals pie ārsta un tas nav patīkami.

Es esmu pieredzējusi trīs ķeizargrieziena operācijas un zinu, cik trausli pie jaundzimušā (ne)turas dzīvība, tādēļ pati mājdzemdības uz savas ādas izbaudīt nevēlos. Arī es esmu saskārusies ar nicīgu attieksmi stacionārā un acis izraudājusi paviršību dēļ, tomēr kopumā ar visu esmu apmierināta, piebilstot, protams, ka uzlabojumiem, īpaši empātiskai attieksmei, ir vēl, kur augt.

Un tomēr – tā nav “sirds operācija”, un mājdzemdību aizliegšana vai cita veida sankcijas neko, manuprāt, nedos. Sievietes mūsdienās dzemdē vēlāk nekā iepriekšējās paaudzes, zinot ko un kā vēlas, un dzemdē mazāk bērnu [6], kalkulējot savu karjeru, maciņa biezumu un savu labsajūtu. Plānotas mājdzemdības ir dārgs pasākums ar ierobežojumiem, atbildību un garu gatavošanos; neplānotas mājdzemdības – tas ir cits stāsts, kur attiecīgajām iestādēm (sociālajiem dienestiem, ģimenes ārstiem u.tml.), manuprāt, ir vēl daudz darāmā. Varbūt izbeigsim reiz līst sieviešu organismos un ļausim izvēlēties brīvi?

[1] Miller, T. (2005). Making sense of motherhood: a narrative approach. P. 28.

[2] Turpat.

[3] Turpat. P. 52.

[4] Dennis, C.-L., Fung, K., Grigoriadis, S., Robinson, G. E., Romans, S., & Ross, L. (2007). Traditional postpartum practices and rituals: a qualitative systematic review. Women’s Health, 3(4), 487–502. P. 487.

[5] Rode, J. L. (2016). The role of emotional intelligence in predicting postpartum depression. Western Journal of Nursing Research, 38(4), 427–440. P. 429.

[6] Centrālās statistikas biroja statistisko datu krājums (2019) Izgūts: https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/meklet-tema/387-demografija-2019 10.02.2020. 71. lpp.

 

4 domas par ““Arī sirds operāciju varētu veikt mājās”

Add yours

  1. Šķiet, ka vakardienas Twitter ieraksts bija nevis par līšanu sieviešu organismos vai to, ka sievietēm vajadzētu aizliegt izvēlēties, bet par to, ka kādam ir jāuzņemas atbildība par notikušo, ka jābūt šādos mājdzemdību līgumos iekļautai reālai atbildībai un visām pusēm ir skaidri jāapzinās riski un sekas, ja nu tomēr kas nenotiek tā, kā bija iecerēts, nevis tik tāds “ah, visam jābūt skaisti, jo mājās, savā vidē”. Atceramies arī, ka šobrīd par konkrēto gadījumu valda tikai emocijas, oficiāli nav zināms kas tieši un kāpēc nogāja greizi.

    Patīk

    1. Bija entie uzsaukumi sievietēm, kas izvēlas mājdzemdības, liegt bērna pabalstus vai atteikt NMPD palīdzību, ja kaut kas noiet greizi. Par regulējumu, atbildību, riskiem – par to visu piekrītu, par to jāinformē.

      Patīk

  2. Jā, uzbraukumi bija, tiesa. Tāpat bija tādi, kas kultivēja “briesmīgā medpersonāla un šausmīgās attieksmes” naratīvu un “krita otrā grāvī”, iestājoties tikai par mājdzemdībām (apmēram – bija, abas mājās, citādāk negribu, iepūtiet man). Tāpat kā dzemdības un sekojošais adaptācijas periods ir subjektīvs un absolūti personīgs piedzīvojums/pārdzīvojums, tādas ir arī katra indivīda spējas tikt galā ar, piem., dažādām sociālās interakcijas situācijām un to pašu personāla attieksmi (ar kuru reizēm pirms laika sabaida topošos vecākus) – paklusēt, izmalt pārdzīvojumu caur sevi, uzreiz vai vēlāk iestāties pret autoritatīvu attieksmi u.tml. Kopumā aktualizētais dzemdniecības jautājums ir ļoti komplicēts. Uzskatu, ka grāvjos kritējos nevajag diži klausīties, jo viņi krīt grāvjos lielākoties par visu – vai nu balts, vai melns, un viss. Protams, starp vakardienas ierakstiem bija arī daži pārsteigumi no cilvēkiem, no kuriem tik radikāla attieksme it kā nebija sagaidāma, bet, oh well, nekad jau neko nevar zināt. Izvēlei ir jābūt, tāpat kā jāprevalē saprātam un loģikai.
    Par sevi varu teikt, ka man būtu bail un nekomfortabli dzemdēt mājās, galvenokārt tāpēc, ka dzīvojam laukos un, cik ir bijusi darīšana ar ārstiem, vecmātēm un māsiņām, nekad nav nācies pēc tam domāt – wtf, kas tas bija? Pēc divām dabiskām, gandrīz diametrāli pretējām dzemdībām divās dažādās slimnīcās un gaidot trešās, saprotu pati sevi jau pavisam labi un arī man izvēle ir skaidra. Daudz vairāk par pašām dzemdībām mani biedē pirmie trīs mēneši pēc tam, ugh! Nekādu rožlapiņu un cakiņu, Instagram saldumiņu, bet gan kā šķīstītavas apļi

    Publicējis 1 person

Atbildēt uz Elīna Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: