Samtā drapētās aizkulises un skatītāji – spiegi

–  kāpēc viņš ēd biezpiena sieriņu pirms vakariņām?
– es iedevu, vai tad nedrīkst?
– bet viņš neēdīs vakariņas!
– ok. puikān, atdod, lūdzu, biezpiena sieriņu, mamma/tētis neļauj ēst.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sociologs Ē. Gofmans grāmatā “Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē” radīja, manuprāt, vienu no slinkākajām un ērtākajām teorijām, kas izskaidro to, kā redzam sevi sabiedriskajā dzīvē. Slinkāko – jo, kur nu vēl acīmredzamāk un plauksta-pa-pieri (facepalm) cik-precīzi.

Īsā versija: mēs visi esam aktieri ar savu lomu. Dzīve ir teātris ar vērienīgu skatuvi, izsmalcinātām dekorācijām, tumšām aizkulisēm, pat suflieriem, kas nodrošina lugas virzību kā pa diedziņu, garantējot auditorijas apmierinātību. Mēs varam lūkoties uz mums, kas spēlēun viņiem, auditoriju, kam radām un rādām sevi, lai gan pašapliecinātos, gan piedalītos neizbēgamos rituālos, lai iegūtu naudu, baudu, un atlaižu kodu kāda maznozīmīga zīmola preču iegādei.

Robeža starp mums un viņiem ir izplūdusi – mūsu teātris ir laikmetīgs, auditorijā var slēpties aktieri un mēs tikpat labi varam ieslēpties drošajās aizkulisēs, kur novilkt maskas un uzkārt uz āķa bieži vien neērtās korsetes, tizlās zeķbikses un codpieces (kā tās saukt latviski?), kas nupat piedzīvo renesansi.

Laimīgs ir tas, kas savās aizkulisēs var patverties ar kādu dvēseles radinieku, abiem parādot savu īsto es, bez mālējuma un pūdera. Un tomēr pat aizkulises nav svētas, jo, pēc socioloģes Ā. Hohšīldas domām, jo ciešāka ir mūsu savstarpējā saite, jo tieši spraigāka ir lomu spēle – mums jāseko līdzi tam, kā izrādām savu pateicību un kā saņemam pelnīto atzinību. Mēs veidojam emocionālo parādnieku sarakstu un sekojam līdzi saviem tēriņiem. (RV1Ģ skolotājas Brangules absolventi noteikti savā prātā saliek rokas krustā un iekliedzas Market Forces!)

Un tad jūsu asinssarkanā samtā drapētajās aizkulisēs ierodas bērni, piešķirot jums jaunas lomas.

002737870007

Grūti pateikt, kā un cik īsā laikā – tomēr itin drīz tās nogulsnējas smadzenēs. Kāds izvēlas, kāds uzspiež, kāds pakļāvīgi pieņem, kāds cenšas noraidīt scenāriju, taču jauno viņu, bērnu-skatītāju, acīs izrādei, patiesi nopietnai un svarīgai izrādei, ir jāturpinās.

Lai gan vecākošanās uz papīra ir komandas darbs, jebkurā komandā ir savs līderis, kas rada noteikumus, un izpildītājs, kas, iespējams, skata pēc iebilst, taču kopumā seko savam barvedim. Bieži vien līderi veidojas spiestos apstākļos – varas vakuumā, un nebūt nav laimīgi ar sev uzspiesto sliktā policista lomu. Savukārt it kā bezspēcīgais sekotājs ir patiesais varas grožu turētājs, kas var paslēpties aiz Atvaino, es gribētu tev iedot, bet tētis/mamma neļauj vai Nedari tā, tētis/mamma dusmosies tik ērtajām, bērnu atbruņojošām frāzēm, kas nodrošina paklausību, otru vecāku padarot par bubuli.

Neviens negrib būt bubulis.

Ģimenes noteikumus, kopdzīves scenāriju ideālā variantā mēs veidojam un spēlējam kopā, vainas novelšanu uz otra izvēlēm padarot bezjēdzīgu. Visideālākajā variantā, protams, ģimenē nav arī auditorijas, kas uz mums nolūkojas un vērtē, bet parādiet man trīsgadnieku (atsevišķos gadījumos arī viengadnieku), kas necenšas spēlēt uz vecāku jūtām, lai dabūtu savu, lieliski balansējot uz robežas un vienlaikus pūloties tās pavirzīt viņam vēlamajā virzienā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: