Patiesais zero zero zero zero

– Tu nomazgāsi traukus?
– Labi, bet tad tu aizvedīsi mašīnu uz CSDD.
– ***
– Mēs taču dzīvojam vienlīdzībā, vai ne?

Sterotipu primārais uzdevums mūsu smadzenēs ir atvieglot pelēko šūniņu darbību un pasaules uztveri, tiem vajadzētu funkcionēt kā ērtiem īsceļiem, lai pie katras jaunas informācijas plūsmas mums neizšautos korķi. Un tomēr tie ārkārtīgi traucē.

Redzot jauno māti ar telefonu rokā, laiski stumjam ratus, bezbērnu cilvēks varētu pieņemt, ka šādi viņa, visticamāk, ir pavadījusi visu savu priekšpusdienu, nenoliedzami atstājot bērnus novārtā. Noslaukot dubļus no sava mēteļa un sejas, lādējoties uz autovadītāju, kas tevi nošļācis ar bezdibenīgās peļķes saturu, rūdīts kājāmgājējs varētu secināt, ka šoferis ir neuzmanīgs, nepieklājīgs, pelnījis vietu ellē. Klasiskas klišejas, smadzeņu triki, kas ērtu īsceļu vietā drīzāk uzvedas kā līkumotas, tumšas takas, kas aizved neceļos.

Vēl šī gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē akadēmiskajā literatūrā uzpeldēja vārdu salikums jaunā mammošanās (new momism), kas aprakstīja sabiedrībā valdošo uzskatu, ka neviena sieviete nav pilnībā piepildīta, kamēr viņai nav bērnu; bērnu aprūpe primāri vislabāk padodas sievietēm, un, lai būtu nosacīti pieņemama māte, sievietei 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā ir jāvelta visi savi fiziskie, psiholoģiskie, emocionālie (..) spēki rūpēm par bērniem. 

Pretojoties šiem nereālistiskajiem standartiem, kas savādi kontrastē ar citu sievietes arhetipu – sievieti, kam ir viss (woman, who has it all), jeb sievieti, kas, plēšot sevi tūkstoš daļās, ne vien paspēj pilnībā saviem spēkiem parūpēties par mājām un bērniem, bet arī strādāt pilnas slodzes darbu – radušās citas nosacītas subkultūrasPāri okeānam (bet arī pie mums, ja labi ieskatās) reāli un ne-reāli dzīvojas yummie mummies jeb mātes, kas īpaši izceļ savu seksualitāti, kas nebūt netraucē lieliski parūpēties par bērniem. Arī slummy mummies jeb mātes, kas pilnībā padevušās ikdienas darbu un bērnkopības devītajam vilnim, nolaižot rokas un atstājot sevi un savu mājokli krāsmatās.

Un tā nu visi šie un vēl citi apzīmējumi, klišejas, stereotipi par mātēm un viņu uzvedību, klusām burbuļo līdzās vienā katlā, līdz kāds izlemj tos salīdzināt un novērtēt.

002714690021Pirms-bērnu es bija diezgan zvērīga feminste. Nekādu bērnu, nekādu puņķu un asaru, nekādu privātu dzīvokļu vai passargdievs vasarnīcu, nekādu laulību, nekādu ierobežojumu, mana brīvība sniedzas līdz tavas brīvības robežām, bet varbūt dažreiz arī tālāk. Live fast, die young.

Un tad es iemīlējos, aprecējos un mums piedzima bērns, kas uzmeta pēdējo mīnu pa virsu tai manu iluzoro ideālu postažai, kas vēl bija palikusi pāri. Es pēkšņi biju mājmamma ar paniskām bailēm atgriezties darbā, vienlaikus mokoties sirdsapziņas pārmetumos par to, ka nejūtos līdz galam laimīga ar savu jauno lomu.

Piedzima otrs bērns, kas visu salika pa plauktiņiem.

Socioloģe Ārlija Hohšīlda (A. Hochschild) grāmatā The Second Shift izdala trīs ideoloģisko laulību/partnerību lomu tipus. Ir tradicionāli orientēti vīri un sievas, kas uzskata, ka vīrietim ir jāpelna nauda, kamēr sievietei jābūt mājās ar bērniem. Ir uz vienlīdzību orientēti indivīdi, kas uzskata, ka partnerībā valda pilnīga vienlīdzība un spēku sadale attiecībās ir 50:50, kas savukārt nozīmē, ka abi laulātie dala savu laiku starp karjeru un mājassoli.

Un ir kaut kas pa vidu – pārejas īpatnīši, kas it kā grib vienlīdzību, bet tomēr uzskata, ka sievietei bez savas karjeras tomēr ir mazliet vairāk jādomā par mājsaimniecību, savukārt vīram, klātesošam un aktīvam bērnu audzināšanā, tomēr ir primāri jāpelna maize.

002714690012Bieži vien domstarpības un konflikti ģimenē – kas līdz ar bērnu ienākšanu vairāk vai mazāk ir par un ap otrās maiņas jeb mājas darbu dalīšanu un bērnkopību – rodas pārprastu lomu dēļ, kā arī, protams, nespēju sadzīvot ar to, kāda nu tā loma piešķīrusies otram laulātajam/dzīvesbiedram. Nereti pastāv pretrunas starp iedomāto/piešķirto un reālo lomu. Tu varbūt patiesi tici, ka esi par 50:50 darbu sadalījumu un vienlīdzību über alles, tomēr tevī kāda personīga pieredze, kāds atgadījums, kāds nevilšs novērojums nemanāms gulšņā prāta tumšākajā nostūrī, kas liedz šo lomu pilnībā pieņemt.

Norijot kaunu un pieņemot to trauslo sniegpārsliņu sevī (es ceru, ka noprotat, ka mazliet ironizēju), tiešām paliek vieglāk. Nu un tad, ka es vairs nevēlos 100% sevi veltīt tikai darbam. Nu un tad, ka mana dzīves centrālā ass, zero, zero, zero, zero ir un paliek mājās, ar bērniem (tiesa gan, telefonu un laptopu ciešā tuvumā, darba un mācību dunai zumot fonā). Mūsu identitātes plūst, es un tu vēl mainīsim lomu un formu neskaitāmas reizes līdz kapa malai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: