Zaudētās ilūzijas

– tā ķērkšana ir norma? ko viņa tālāk darīs? ar cirvi metīsies virsū?
– tā nav norma. un tā nav ķērkšana. jums vēl daudz ilūziju par sevi, ko zaudēt.

O. Balzaks savā darbā Zaudētās ilūzijas runā par jauna cilvēka spožo sapņu un godprāta izšķirīgu sadursmi ar realitāti, principu un lepnuma samaitāšanu cīņā par slavu un ietekmi. Tikpat labi tas varētu būt ne 19. gadsimta, bet 21. gadsimta stāsts par jauno māmiņu, kas ir spiesta jau atkal un atkal atsisties pret ļoti cieta un nepielūdzama betona grīdu, jau atkal un atkal noveļoties no troņa, kurā iecēlusi sevi kā ideālā māte.

Es varētu teikt, ka notikumi un darbojošās personas ir izdomātas, tomēr, vai tam ir kāda nozīme?

tumblr_o56105vHCj1qlgpq2o1_1280.jpgNorises vieta – kāds Rīgas parks, pusdienas laiks, nošņurcis spēļlaukums, ko ieskauj simtgadīgi koki, kas liek galvai apreibt, veroties to neaizsniedzamajās galotnēs.

Mamma ar spriganu soli un koptu ārieni, maigu balsi un nopietnu, savaldīgu seju. Trīsgadniece ar sivēnkrāsas leļļu ratiem un viengadniece, kas to tik vien vēlas darīt, kā savu eņģeļblondo galviņu parādīt saulei bez cepures. Mamma runā ar abām pacietīgi, lavierējot starp abu mazo hercogieņu vēlmēm un veselo saprātu. Es pēc dažiem mēnešiem, pie sevis klusi piezīmēju.

Laiks iet. Saule sāk karsēt dzeltenpelēkās smiltis, tuvojas visu diendusgulētāju klusā stunda. Parkā ierodas jauns pāris ar puisēnu, kas, šķiet, nesen vien atklājis savu divu kāju spēku un jaudu. Klasika – abi vecāki laimīgi čalo ap savu viengadnieku, bezrūpīgi risinot sarunu, kas netiek pārtraukta ar jautājumiem vai starpgadījumiem. Mazais dudū vēl neapzinās sevi kā personību un izskatās gaužām nekaitīgs.

Griezīgs, zobu sāpes uzdzenošs kliedziens pāršalc rotaļlaukumu. Te viengadniece ir uz asfalta, te gaisā mammas rokās, kas teleportējusies viņai blakus, vienlaikus uzšņācot trīsgadniecei Ko tu dari? Kāpēc tu pagrūdi māsu uz asfalta? Tam seko trīcošā, taču gana klusā balsī izteikti norādījumi par to, ka rotaļlaukumu ir jāpamet, jo māsai pāri darīt nedrīkst.

Viengadniece zibenīgi nokļūst ratos. Trīsgadniece turpina drāmu ar vieglu histēriju. Mamma pieklājīgi, tomēr jau skaļāk turpina stāstīt, kādēļ ir jāiet uz mājām, un kas ir nodarīts jaunākajai – asinis! savainots!savukārt trīsgadniece atbild ar jau tautā populāro hitu Es nekur neiešu. Es gribu spēlļaukumu, ko papildina ar savu kurpju aizsviešanu.

Tālāk iedziļināties strīdā nav vērts. Mamma, kaut gan manāmi nikna, turpina pēc grāmatas, izolējot bērnus no notikuma vietas un cenšoties panākt savu. Balss skaļa, taču joprojām pieklājīga, ņemot vērā, ka jaunākais bērns, šķiet, viegli asiņo.

Kad biju gatava šo sievieti apskaut, jo līdz kaulam sapratu, kā viņa jutās (no rīta biju piedzīvojusi identisku drāmu – mūsu divgadniekam aktuāli ir noskaidrot, vai māsa reiz un iebildīs pret dunkām un grūstīšanu mirklī, kad vecāku acis pievērstas kam citam) – mans skatiens uztvēra jauno pāri.

Šī viengadnieka mamma bija asarās – tomēr gaužām cita iemesla dēļ. Viņas galvenais varonis, kam just līdzi, šoreiz bija trīsgadniece. Viņa nespēja izturēt abu meiteņu mammas ķērkšanu, kā to nodēvēja savam dzīvesbiedram.

Ap šo brīdi abu meiteņu mammas krīze bija eskalējusies līdz vecākā bērna pasišanai padusē. Es ar saviem mantiniekiem, laiski atlaidusies uz soliņa, idilliski ar divgadnieku baudot maizītes, visticamāk biju kā diena pret nakti. Bet vai tomēr?

tumblr_o5mg98IHnz1qlgpq2o1_1280.jpgEs nevienā mirklī neatbalstu un nosodu jebkāda veida, arī emocionālu vardarbību, tomēr manis novērotā drāma nebija ne viens, ne otrs. Tas bija stāsts par mammu, kas cenšas savaldīt sevi, savaldīt savas meitas un noturēt kaut kādas cieņas paliekas ap sevi kā papīra kleitu lietus laikā.

Es neticu, ka pastāv tāds ideālais vecāks, kas ne reizi nav pacēlis balsi pret saviem bērniem. Ja tāds pastāv, tad es klanos un skūpstu tavas kājas, teach me, master! Bērnkopība (vai bērnu audzināšana, kā jums labpatīk) ir ilūziju zaudēšanas maratons. Tas ir process, kas salauž ne vien tavas ekspektācijas un sapņus par sevi kā vecāku, bet arī visu tavu iekšējo egoistisko būtību. Vismaz man. Un visticamāk arī manam vīram, kas ik dienu atgādina, ka savos 33 ir sen par vecu bērnu audzināšanai.

Mamma ar rožaino viengadnieku, nenosodi mammu, kas lavierē starp divu (vai vairāk) bērnu veselību un dzīvību, stūrgalvīgu gribu un iespējām! Visticamāk agrāk vai vēlāk arī tu nonāksi pie savu ilūziju zaudēšanas, pie bezdibeņa, kurā tevi grasās iesviest impulsi tavās smadzenēs un vētrains bērns pie taviem sāniem. Un tad zvērīgās asaras līdzcilvēka acīs būs neizturami rūgtas.

tumblr_o5mg5hNIOu1qlgpq2o1_1280Krīze starp abu meiteņu mammu un viņas atvasēm ir pāri. Trīsgadniece ir mātes rokās, viņai tiek skaidrots, kādēļ mamma bija dusmīga un kas nogāja greizi. Es ticu, ka šis ir tas mirklis, kad pati mamma šausta sevi par nesavaldīšanos un grib no kauna nozust kādā renstelē, zvērot, ka tas nekad neatkārtosies. Blakus ir vecmāmiņa vai aukle. Viengadniece ratos šķiet apmierināta. Idilliskais jaunais pāris turpina miermīlīgo strīdu par to, vai un kā viņi nekad ar šādu neklausību nekad nesastapsies. Čūska paradīzes dārzā ir ielavījusies.

 

 

 

8 thoughts on “Zaudētās ilūzijas

Add yours

  1. Cik pareiza mamma. :) Es laikam būtu nesavaldīgi skaļā balsī paziņojusi ko domāju par tādu grūstīšanos, pasitusi abus padusē un neklausoties kliegšanu, nogājusi maliņā uz brīdi izskaidroties vai izmantojusi izdevību šo kā legit iemeslu,lai beidzot ietu mājās 😅 Jaunā pāra sašutums laikam būtu vēl lielāks.

    Like

  2. Šis tik ļoti rezonē ar manu mamm-būšanas pieredzi. Un man ir tikai viens bērns! Kauns, ka neklausa. Kauns, ka man jāsavalda. Kauns, kad zaudēju savaldīšanos. Kauns, ka šī epizode ir viss iespaids par mani svešam cilvēkam. Vislielākie pārdzīvojumi, ka mīļais toddleris nemācās, un man nākas atkal un atkal tikt galā ar vienu un to pašu situāciju. Zeme atveries! Es arī esmu tikai cilvēks. Izsmelta mamma.

    Like

      1. Es secinu, ka mūsu paaudzes lāsts, jo tagad ir tik daudz informācijas par bērnu psihiloģiju, un mēs zinām, kā viena vai otra audzināšanas metode ietekmē. Mēs zinām, ka varam labāk, pareizāk un jūtam spiedienu tiekties uz to. Problēma tāda, ka tas prasa daudz vairāk resursu, savaldīšanās un pašam būt ļoti stipram raksturā, veselam mentāli. Uzšaut, piedraudēt vai iebiedēt ir daudz vieglāk, un tā agrāk dziļi nedomājot audzināja. Turklāt mēs esam tik savrupi tagad. Vieni savās grūtībās. Arī bērni tomēr aug citā laikmetā, citā vidē un noteikti nav tādi paši kā kaut vai pirms 50 gadiem. Man patika skaidrojums, ka izzudusi vecā sabiedrības hierarhija. Lielais boss aka darba devējs, kam apakšā vīrietis mamuta nesējs, kam apakšā sieviete mājsaimniece, kurai apakšā bērni. Tagad sabiedrībā esam līdzvērtīgi un bērni to redz un piesaka sevi kā līdzvērtīgus.

        Like

      2. O, jā, man prof. Zanda Rubene universitātē tik precīzi to aprakstīja – vispirms liberalizēja sievietes, tagad kārta ir bērniem. Hierarhija ir sabrukusi. Un ar vienlīdzību tikt galā ir krietni grūtāk, esot varas pozīcijās. Un jā, “it takes a village to raise a child”, bet mums vecāki izkaistīti, katrs savos darbos un dzīvē…

        Like

  3. Jā, kļūstot par mammu nākas aplauzties. Aplauzos arī otrajā reizē, kad šķita vairs nekādas ilūzijas neloloju.

    Neliela atkāpe no tēmas. Man ļoti patika Jean Liedloff ” The continuum Concept”. Grūti gan lasās, kad jau ir bērni, bet ļoti labi palīdz saprast, kas mūsu sabiedrībā tik ļoti trūkst, lai spētu tā pa īstam izbaudīt (ģimenes) dzīvi un kas mums pašiem tīk ļoti trūkst.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: