Gribu redzēt sevi jūsu acīm

re, te jums mazie iepirkumu ratiņi puikam. un, jā, jums liela soma, te maz vietas. Pag, jums tai somā ir vēl viens?! ak, es arī tā gribētu!

Šādas un gaužām līdzīgas sarunas ar mums un par mums aiz muguras, ko slepus vai tīši tik skaļi, lai arī mēs to dzirdētu un novērtētu, uzklausām bez maz ik dienu. Es mazliet lielos – mans divgadnieks ir – Balzaka vārdiem – salonu lauva. Viņam tīk atrasties sabiedrībā, tīk (kuram gan netīk?) uzklausīt komplimentus un apbrīnu par savu priekšzīmīgo izturēšanos, savukārt mazmēnešniece ir ievīstīta segu segās tā, ka tikai snīpis pabāzts laukā – un šis snīpis ir tik salds, ka arī izraisa svešinieku sajūsmu. Cik es saprotu, arī es nemaz tik slikti vēl neizskatos, ja jau pat bezpajumtnieks vaicā, vai arī tētis tikpat glīts kā es un bērni.

Tas, kas paslēpts aizkulisēs, tas, kas nepazib ikdienas garāmgājēju modro prožektoru gaismās, ir realitāte. Arī omulīgais bodnieks, kas veikalā, šķiet, man par prieku pēkšņi klusumu pārtrauc ar Piafas krūtīs dārdošo, daiļo balsi atskaņotājā, laikam tobrīd nevarēja iedomāties, ka aptuveni pēc 30 min mans mazais dendijs, drošībā no svešām acīm, izklāsies uz grīdas, klaji protestējot pret ilgo kāpienu augšup uz piekto stāvu. Savukārt mana smalkā dūdotāja brēks nelabā balsī tā, ka man plakstiņš raustīsies un rokas niknumā trīcēs, jo viņa gluži vienkārši negribēs gulēt.

Kad vīram čīkstu, ka esmu nogurusi (un patiešām – par šāda veida nogurumu, absolūtu morālu un fizisku spēku izsīkumu es nebiju iedomājusies, kad plānojām otro bērnu, tam nevar sagatavoties) – viņš man ar ironiju atbild – tas taču ir tas, ko tu vēlējies.

Nē, nu patiesi, tas tiešām tā ir. Es vēlējos saldu dudināšanu no rīta man blakus, sajūsmas pilnas spiedzienus par manu šķībo dziedāšanu, kas pavada zupas gatavošanu, to koncentrēšanās saspringumā pavērto muti, kad tiek apgūts kas jauns – ai, te jau varētu bezgalīgi jūsmot par to šķietami banālo laimi, ko sniedz bērns.

Taču es pavisam noteikti nevēlējos (lai gan zināju, ka tas nāk komplektā ar vienu, diviem bērniem) tās manas neglītās emocijas, kas aizplīvuro skatienu un liedz baudīt bērnkopību. Ar mantinieku iesakņošaņos mūsu dzīvēs esmu sevī atklājusi tik daudz ravējamā materiāla; mans raksturs ir balandu lauks. Tomēr visu nezāļu karaliene, kuras iznīcināšanai dažubrīd apsveru bezmaz piešaut uguni un nosvilināt visu līdz pēdējai saknītei, ir dusmas.

Dusmas, kas barojas no pusgulētām naktīm, no pārmetumiem par to, ka netieku galā ar mājassoli tā, kā iepriekš, no vienām un tām pašām blēņām, no mazu bērnu čīkstēšanas un īdēšanas tajā vienā bezgala kaitinošajā frekvencē, no pilnīgi un galīgi zaudētas cerības uzlādēties kaut kad pa īstam. Dusmas, ko grūti ir apslāpēt, ko grūti norīt. Tās spēj uzliesmot tik spēji pat šķietami mierīgās dienās, jo patiesībā nekad neapdziest, gruzd tev acīs.

Es nudien nemāku zīdaiņus. Lai gan viņu bezpalīdzīgais stāvoklis, lielās acis, plašas kā pati pasaule, neviltotais, nesamaitātais mīlestības pilnais skatiens ir veiklākās lamatas, kas liek aizmirst rūpes un piespiež tevi pagādāt vēl vienu tādu pašu mazuli, varbūt divus, es gaidu un vienlaikus arī negaidu, kad šis posms noslēgsies. Tā asinis stindzinošā brēkšana, lai paziņotu par sev nevēlamiem apstākļiem, tas klīrīgums un nenosakāmās vēlmes, kas pagaist tikpat ātri, cik parādījušās, tūlīt un tagad rīkojumi, kas nepieļauj laika nobīdes – un visam pa virsu divgadnieks, kas rotaļājas ar smēdes plēšām un arī uzkurina liesmu.

tumblr_nocs112jKN1qlgpq2o1_1280.jpg

– nekaitini mammu, viņa ir dusmīga.
– es neesmu dusmīga.
– tu izskaties dusmīga.

Emma ar katru sekundi kļūst arvien patstāvīgāka, arvien cilvēcīgāka, arvien mazāk brēkule. Arvien biežāk es jau sajūtos kā es, arvien biežāk tās liesmas acīs es pagūstu apslāpēt, pirms ko pamana bērni, arvien biežāk pagūstu izskaitīt līdz 10 (vai skaļi pateikt Es savaldīšos, kas uz mani strādā efektīvāk) un čušss ogles vien nočūkst, neviens nav apsvilināts.

Arvien biežāk es saprotu – viss, cauri, es jau atkal būšu izkūņojusies ārā no tās miglas, kas tevi ietin pirmos pēcdzemdību mēnešus. Mani moka nepielūdzamā sirdsapziņa. Vai vēl savā mūžā sajutīšu savu bērnu tik tuvu, tik sirdssiltu, tik miniatūru sev pie krūts? Vai jebkad vēl es varēšu tādu mazu knariņu turēt pie rokas, skaidrot pasauli un klausīties viņa asprātīgajos novērojumos?

Un tādēļ tajos mirkļos, kad man acīs atkal iegailas niknas dzirksteles, es izmisīgi vēlos redzēt sevi jūsu – bezkaislīgo svešinieku – acīm. Es gribu ielīst ne Džona Malkoviča, bet jūsu prātā un redzēt jūsu acīm tos brīžus, kad mēs esam klišejiski ideālā ģimenīte – gribu kā mēmā kino paātrinājumā noskatīties visus tos pliekanos mīlestības cauraustos kadrus, lai noslāpētu savu īgnumu, savu nogurumu, savas dusmas un atcerētos, ka man patiešām ir viss, pilnīgi viss, ko vēlējos. Tik daudz liela laika esmu izsvilinājusi gaisā, es gribu apstāties un sākt beidzot baudīt bērnkopību.

9 thoughts on “Gribu redzēt sevi jūsu acīm

Add yours

  1. Tik ļoti saprotu tavas izjūtas… Ar pirmo arī sapurināties lika vien brīži, kad mazais saslima… un sapratu ko nu es patukšo iespeingstu, bet atskārsme pazūd un jācīnas ar sevi atkal. Tos pirmos divus gadus atceros kā miglā, ko nomainīja nebeidzamās cīņas par robežām… Šoreiz izbaudu jau vairāk ar mūsu otro ( viņiem četru gadu starpība, tā kā vieglāk). Īstenībā smieklīgi, jo šis mazais labi ja stundu ir ar mieru palikt bez manis, un otrs paēda un gulēja atkal. Vienīgais glābiņš ir slings, kā sāk nēsāt apkārt tā pārvēršas par īstu mieramiku. Bet lai gan māja nekad nav īsti tīra, man atkrīt stress, ka nevaru sīci nolikt gulēt, jo nesāju sīci līdzi apdarot steidzamo vai lasot grāmatu kamēr lielais dārziņā… Un vakarā ja neizdodas iemidzināt ejam gulēt kopā. Par laimi tā viņš ir ar mieru… Naktī gan bieži knosās, bet nu jau esmu iemācījusies gulēt tālāk, kamēr šis vēl zīž. Grūtāk ir ar lielo, kuram vienmēr kaut ko vajag kad zīdu mazo… Vai vakaros grib lai es nevis tētis liek gulēt… Tā sajūta, ka tevi rauj uz pusēm ir laikam grūtākā, kad ir divi bērni.

    Ir grūti saskatīt labo, aiz negulēto nakšu plīvura. Bet nekreņķē skatoties atpakaļ spēsi paraudzīties no svešo skatu punkta un redzēt tikai to labo.

    Publicējis 1 person

  2. Gribēju vēl piebilst – labākais veids kā izbaudīt laiku ar bēbīti ir palūgt vīram pavadīt ilgāku laiku ar lielo bērnu. Jo kad reiz ir divi, viens liekas viegli… Manējiem vīriešiem patīk doties uz baseinu, dēls jau piektdienas vakarā sāk dīkt kā tētis pārnāk no darba.

    Publicējis 1 person

    1. Man otrais par laimi ir mierīgāks nekā pirmais bija, bet tāpat nogurums uzkrājas… par šo otro komentāru – jā, mēs jau cenšamies tā darīt :) bet tomēr ir vēlme arī pavadīt laiku visiem četriem kopā, it īpaši vecākais bērns grib, lai esam visi kopā :)

      Like

      1. Bet manuprāt novērtēt to kas mums ir tagad un ne skatoties atpakaļ ir tāds liels dzīves izaicinājums, kaut kā vienmēr gribas dzīvot nākotnē un ne tagad. Bet droši jau zinām tikai to ka ir tagad, tādēļ jāiemācās izdarīt labāko ar to kas mums ir.

        Visiem četriem labi laiku pavadīt kopā ir mazs izaicinājums, jo katram gribas ko savu, savienot visu vēlmes un vajadzības nav tik viegli. Divgadnieks laimīgs būs vietā, kur nebūs daudz robežu, tāpēc ar savējo tajā vecumā divreiz dienā devāmies uz spēļlaukumu… Mans vīrs to nevarēja izturēt ilgāk par pusstundu, jo bija pārāk garlaicīgi… Atpakaļ skatoties gan priecājos, ka ņēmām dēlu līdzi arī uz vietām kas īsti nav bērniem, bet tas ko mēs gribam, jo šobrīd četros gados viņš ir ļoti labs ceļabiedrs… sākotnējās grūtības atmaksājas, bērni ātri pielāgojas.

        Piebildīšu, palūdz vīram, lai pārstāj burkšķēt, ka māja nav perfekta. Tās vienas nevērīgās piezīmes dēļ pēc tam atradusies visi. Ziņu no pieredzes Mēs sievietes esam sev lielākās kritiķes, bet pilnībā ar maziem bērniem ir nesasniedzama… Vai nu paklusē vai lai izdara pats.

        Like

      2. Tik daudz patiesību! Par spēļlaukumu – kamēr Emma bija man puncī, tā arī darīju. Tagad ejam reizi dienā kopīgā pastaigā, pavasarī iesim biežāk. Un, jā, vīram garlaicīgi :D

        Mēs lielākoties dodamies uz vietām, kas, šķiet, divgadniekam ir “par lielām” – muzeji, dabas takas u.tml. Tomēr katrs atrod kaut ko, kas ir saistošs :) un kopā četratā būt sanāk tik reti, ka ir liels prieks visiem!

        Par to mājassoli – vīrs jau daudz ko dara, bet tāpat gribas pačīkstēt un pateikt, ka man jau tik daudz brīva laika, es taču neesot nogurusi, ko slinkojot. It kā caur jokiem, bet it kā nē.

        Like

  3. Gribēju piebilst bēbjiem ļoti patīk klausīties, ja lasa priekšā pieaugušo literatūru. Kamēr mazais spēlējas, lasu skaļi grāmatu 😁 četrgadniekam tas gan nesaista.

    Like

  4. Nu man jau tāpat, palīdz, kad prasu, bet tās piezīmes tomēr dikti iedzeļ.. Laikam tā iekšējā neapmierinātība pašai uz sevi, laužas uz āru… Un tad dusmas ir uz visiem… Varbūt tomēr labāk paklusēt, vai tiešām vajag kāpt uz viena grābekļa vairākkārt? Jā A vienmēr noved pie B, vai ir tā vērts. Man vīrs bišķi aprāvās, kad pajautāju, ko viņš dara kamēr auklē mazo – neko;) tā kā izdara vēl mazāk nekā es:)

    P.S. nesen uzgāju pirms diviem gadiem uzņemtu video ar mani un lielo puiku, tik mīļi… Tas noteikti palīdzēja paskatīties jau citām acīm.

    Publicējis 1 person

    1. Par tiem grābekļiem tā piekrītu – mums ir vairākas tēmas, par kurām jau abi zinām, ka otru uzvelk, bet jo sevišķi vīram patīk, tiešām patīk mani kaitināt 🙈 un beigās es apvainojos, abi dusmīgi, bet nē – jāpasaka šim ir – gan par “sēdēšanu un nekā nedarīšanu”, gan citiem jautājumiem.

      Like

Atbildēt uz Anitra Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: