Divgadnieka krīze?

– vai drīkstu ielikt pienu ledusskapī?
– es!
– ok, man tagad vajag ieslēgt gaismu.
– es!
– māsas autiņbiksītes vajadzētu izmest.
*klusums*
– labi, es aiziešu izmest tās miskastē.
– ES! ES! ES!

Krīze ir sarežģīts ārpuskārtas pārejas stāvoklis, kas nobriest, eksplodē un lēnām norimst aizmirstībā. Lai gan ir pieņemts runāt par divgadnieka, trīsgadnieka un es-nezinu-vēl-kāda-gadnieka krīzēm, man netīk lietot šo apzīmējumu. Jebkas bērnaudzēšanā noris pa posmiem, kas atbilst šim krīzes modelim. Praktiski jebkas ir pārejas stāvoklis. Tur, dziļi iekšā mazajā cilvēkā, rūgst un silst raksturs un personība, kas ik pa brīdim izverd uz āru  – gluži kā nevērīgi pieskatīta rauga mīkla. Drīzāk nosacītie miera periodi, kad mājās plivinās eņģeļi un dzied dievišķas ārijas, lūk, tad drīzāk ir krīze – kaut kas pilnīgi neiedomājams, kam gan nav lemts ilgs mūžs.

Brīdī, kad mans divgadnieks guļ un nav jāklausās gaudas par to, ko atkal neesmu izdarījusi precīzi pēc tipinātāja detalizētajām instrukcijām, varu likt roku uz sirds un teikt – es savu bērnu mīlu arvien vairāk un pilnīgāk, jo lielāks un komunicējamāks viņš kļūst. Es dievinu šo laiku, kad redzu, kā viņš sāk patstāvīgi pieņemt kaut arī nesvarīgus, tomēr īstus lēmumus un izdarīt spriedumus, kā viņš savās pelēkajās šūniņās izrok atmiņas par piedzīvoto, ko izsecina no saklausītā un kāda galu galā būs rīcība.

Tieši tādēļ man ir grūti runāt par (divgadnieka; par trīsgadnieka krīzēm runāsim pēc pusgada) krīzi stereotipiskā izpratnē. Dzīvē ar mazu bērnu loģiskais līdzsvara stāvoklis ir nemitīga kustība nerimstošā laivas braucienā pa sabangotiem ūdeņiem. Arī mans bērns, kas vismaz apkārtējiem šķiet klišejisks paraugpuika, mani izaicina un pārbauda vecāku nervu nospriegojumu, taču es ar katru dienu kaut vai par miligramu tomēr arvien labāk piespiežu sevi lūkoties uz viņa peripetijām ar stoicisku mieru.

Es esmu pieņēmusi, ka vesela bērna dabiskais stāvoklis ir happy-go-lucky jeb apmierināts prieks, un, ka jebkuri niķi stiķi nav tādēļ, ka (vismaz mans) mazais bērns apzināti vēlētos ieriebt vecākiem. Nē, īpaši pēc The Whole-Brain Child izlasīšanas esmu beidzot sapratusi, ka trača sakne vispirms jāmeklē fizisko vajadzību apmierināšanā – napoleons varbūt grib ēst/gulēt/atpūsties/pievērst sev vecāku uzmanību, kuras, iespējams, tajā dienā ir par maz. Tā, protams, arī var būt robežu testēšana (piemēram, aiz garlaicības) – cik tālu es varēšu aiziet, līdz mani nozūmēs  –, vai tīri emocionāli pārdzīvojumi.

Jebkurā gadījumā, ik dienas kā mantru sev līdz mielēm atgādinu, ka bērna smadzenes vēl nav līdz galam attīstījušās, un viņš pavisam reāli var nevarēt savaldīties, lai cik ļoti šķistu, ka tas minidiktators ir pieaudzis un patstāvīgs. Visi vadiņi vēl nav saviņķelēti pareizajos leņķos un rozetēs – tādēļ īssavienojumi ir neizbēgami, kamēr elektriķis nav darbu pabeidzis.

tumblr_o4uyc2ckta1qlgpq2o2_1280

Iespējams, šoreiz nepasaku nekā jauna un mans domu plūdums garlaiko, tomēr arī es vēlos pievienoties cilvēkiem digitālajos gaiteņos, kas aģitē cieņpilnu un empātisku attieksmi pret tiem, kas vēl nespēj sevi aizstāvēt ar paplašinātiem teikumiem. Arī divgadnieks vēlas, ka ar viņu rēķinās un uzklausa. Viņš, iespējams, maldīgi sevi pieņem par visuma nabu, taču, būsim godīgi, sava vieta zem saules ir jāizkaro, un viņš dara visu, kas tā spēkos.

Ja nav runa par dzīvībai bīstamu vai citādi galīgi nepieņemamu rīcību, manuprāt, skaldi un valdi 21. gadsimtā vairs reāli nestrādā. Daudz sāpīgāka, taču ilgtermiņā efektīvāka metode ir pārrunas un kompromisa meklēšana. Protams, arī mūsu mājās ir ievilktas sarkanās līnijas (varbūt pat par daudz), taču atšķirībā no politiķiem mēs ar vīru pie tām paliekam – lai gan arī divgadnieks ar biedējošu regularitāti pārbauda to noturību. Ja runa ir par mums maznozīmīgiem, taču bērna dzīvē svarīgiem jautājumiem – kādēļ gan neļaut viņam vaļu un nejusties lepnam par paveikto?

Vecākošanās mērķis (vismaz man) ir spēcīgas, patstāvīgas un neatkarīgas būtnes izaudzināšana, lolojot empātiju un spēju rast kompromisus, tieši tādēļ divgadnieka krīze man drīzāk ir vecāku krīze. Tajā mirklī, kad pret tevi sadumpojas tavs mantinieks, kad tavs vārds vairs nav likums, kad visa ierastā kārtība nobrūk – lūk, tā ir krīze. Kad omulīgais zīdainis, kura svētā trīsvienība ir ēst-gulēt-parotaļāties un viengadnieks, kas vēl klausa uz vārda, ir transformējies miniatūrā wannabe pieaugušajā – jā, tā ir krīze. 

Tieši vecāki ir tie, kas paliek ar vaļēju muti, kad beidzot saprot, ka arī pieaugušajiem ir vēl, kur augt. Tieši vecāki bieži vien ir tie, kas nespēj atrast kompromisu un iejusties tāda maza konkistadora ādā, kas to vien vēlas, kā savu pleķi zem saules un savu teikšanu, kaut mazliet, mazliet.

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: