Slidenais sāpju slieksnis

– man nenormāli sāp. 
– pasaucam vecmāti?
– nē, man kauns.
– no kā?
– ka nevaru izturēt.
*pēc kāda mirklīša*
– kā ir tagad?
*klusi, klusi šņuksti*

Rit otrā nedēļa kopš esam mājās četratā: es, mans apbrīnojami izturīgais, stociskais mesija, Austris un Emma. Sīkā pīkā Emma, no kuras man bija tik nenormāli bail – jo taču meitene, jo taču es nemāku tikt galā ar meitenēm, jo taču ar Austri pirmie mēneši bija elle un Indija, jo taču jo taču jo taču. Taču šoreiz ne par mazo zilacaino, bezgala pasaulē ieinteresēto, neaprakstāmi vērīgo zīdaini ir mans monologs, bet par kārtējo mammu mītu, kas, izrādās, kā zemūdens akmens torpedēja manu pirmās kopābūšanas dienas rozā burulaivu.

Tas, ka vēl joprojām pastāv pieņēmums, ka ķeizargrieziena operācija ir vienkāršākais ceļš, easy way out un to izvēlas tās slinkās mātes, kas nevēlas ciest sāpes un varonīgi izkarot pasaulē savu deviņ/desmitmēnešu lolojumu, man ir vēl sagremojams. Šis stereotips, protams, ir kaitinošs, jo, lai gan ķeizargrieziena operācija tiek veikta teju katrai ceturtajai, piektajai dzemdētājai, un liela daļa tomēr ir spontāni veiktas (pēc Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas datiem), pastāv daļa, kas tomēr izvēlas maksas jeb izvēles ķeizargriezienu un mītu kurbulē (lai gan es ticu, ka arī no šī grupas ir mammas ar pilnīgi attaisnojošu iemeslu tā veikšanai).

Tas, ka kādam īgnam sievišķim vai onkulim šķiet nepieņemami, ka mani bērni ir dzimuši, jā, dzimuši, ķeizargrieziena operācijā, mani vairs neuzvelk, jo pēc diviem ķeizargriezieniem, vienā no kuriem ir bijušas komplikācijas, man vairs nav izvēles. (Taisiet bērnus, tas ar laiku ārkārtīgi efektīvi uzaudzē biezo ādu pret vīzdegunīgiem cilvēkiem un viņu tukšajiem viedokļiem, iesaku!) Lai gan medicīna 20. gadsimtā ir strauji progresējusi un ķeizars vairs netiek griezts šķērsām vertikāli pār vēderu, bet gan elegani noslēpjas paralēli horizontam zem bikini līnijas, samazinot plīšanas risku un rodot iespēju fizioloģiskām dzemdībām pēc pirmās operācijas, plīšanas risks tomēr mazliet, bet pastāv.

Kas savukārt mani līdz kaulam satricināja ir tas, ka pašā kritiskākajā sāpju mirklī vien sešas stundas pēc tam, kad biju gulējusi burtiski vaļēja uz operāciju galda, man bija kauns lūgt atsāpināšanu. Kauns no tā, ka man sāp un ka es nespēju to norīt. Kauns no tā, ka nevaru kā citas tiešām spriņģot vien četras stundas pēc operācijas (ar piebildi, ka kā nu es necelšos, man taču bērns jāaprūpē). Kauns no tā, ka esmu vāja. Vārdsakot, mana versija sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka mani bērni nav dabīgās dzemdībās dzimuši jeb mom-guilt.

Vien retrospektīvi palūkojoties uz tām drausmīgajām divām stundām, kad pilnīgi bezjēdzīgi cīnījos ar kailām sāpēm, cerēdama, ka tās maģiski pāries kā kontrakcijas, un pēcāk vaļsirdīgi aprunājoties ar dzemdību speciālistiem, uzzināju, ka, jā, ziniet, pēc trešā ķeizara sāp vairāk. Un ir vēl tāda lieta kā sāpju slieksnis, sāpju tolerance un citas variācijas par sāpju tēmu, kas visas ir visnotaļ subjektīvas.

Pēc ķeizargrieziena operācijas sāp. Punkts. Citam sāp vairāk, citam mazāk. Punkts. Kā gandrīz jebkura no tūkstoš un vienas ar bērnkopību saistītām tēmām arī šī ir daudzšķautņaina un arī šai nav iespējams sagatavoties. Ķeizars nebūt nav vieglākais ceļš un sāpju slieksnis ir nenormāli slidena padarīšana, kam katrs citādi pārlaipo pāri.

5 thoughts on “Slidenais sāpju slieksnis

Add yours

  1. Mans pirmais bērns dzima ar plānotu ķeizaru. Pēc tam jutos kā nepilnīga mamma, jo nedzemdēju pati. Otrais dzima priekšlaicīgi, tāpēc izdevās dzemdēt pašai. Arī trešo ļāva dzemdēt pašai, jo vienas dzemdības rēta jau bija izturējusi. Izdevās. Šogad piedzima ceturtais bērniņš, dzemdības stimulēja un beidzās ar ķeizaru. Lai arī divas reizes no četrām dzemdēju pati, vienalga jūtos vainīga. Tas ir ļoti sāpīgs temats.

    Publicējis 1 person

  2. Man arī sāpēja. Varbūt ne tik ļoti lai sajuktu prātā, bet tomēr… Palīdz apziņa, ka tas jau pavisam drīz pāries. Vēl tikai nedaudz…Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka cilvēks var tik ļoti ilgoties pēc normāliem soļiem, ne vēderu turošu sakumpušu pozu slīdēt pāri istabai uz wc pusi ar baiļu sajūtu par sāpēm, kuras tūliņ izjutīšu vēl spēcīgāk…
    Un tad es sapratu, cik mēs mammas esam stipras. Patiesi stipras.
    Radīsim un mīlēsim bēbīšus!

    Publicējis 1 person

  3. Man liekas vainas apziņa laikam vajā visas mammas, jo kaut kā vienmēr liekas, ka vajadzētu, taču visu izdarīt perfekti. Utopija, jo pat mūsdienās ar visu informācijas apjomu nav vienas receptes, kas tad ir laba mamma un dzemdībās taču ir ārpus mūsu kontroles, tālā vainas apziņai tur vienkārši nav vietas.

    Mani atkal tieši baida, ka dzemdībās vajadzēs veikt ārkārtas ķeizargriezienu, jo manuprāt sāpes pirms tev jāuzņemas rūpes par jaunu dzīvību ir pilnīgi kaut kas cits, kā bezpalīdzības sajūta pēc operācijas, kad fiziski nespēj… Man pietika ar saviem mini plīsumiem no pirmajām dzemdībām, lai nespētu iedomāties, kā tas būtu pēc operācijas…

    Es domāju, ka mums visām mammām derētu atcerēties, ka nav iespējams salīdzināt divas dažādas situācijas… Tikai tāpēc, ka reālas sāpes man bija vien vienu stundu, es arī neesmu mazāk mamma savam bērnam, kā sieviete, kurai dzemdībās ilga 26 stundas… Un pirms nekad nebūs iespējas uzzināt, kā tad būs… Un laikāda būtu mūsu veselības sistēma, tomēr mirstība dzemdībās – mammu un zīdaiņu – vairs nav norma, bet traģēdija.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: