70G jeb mammas figūra

es, vīrs, Austris pastaigā.
– Austri, ej, pastaigā ar kājām. es gribu apsēsties tavos ratos.
– Austra rati iztur 15kg, nevis 500kg.

Es it kā neesmu cilvēks, kas uztraucas par savu ārējo izskatu. Nu varbūt mazliet – pieņemamo normu robežās. Skalā starp man jāskrien pie kosmetologa izstiept grumbas un jā, man ir netīri mati jau septīto dienu, iepūt man es, šķiet, esmu veselīgajā zelta vidusceļā. Es saprotu, ka jaunāka nekļūstu un pieņemu to, bet pretgrumbu krēmus un jaunavības atjaunināšanas procedūras vēl nesteidzu apmeklēt. Un tomēr.

Un tomēr – velkas (patiesībā, nē, paātrinājumā izkūp gaisā) trešās grūtniecības pēdējās dienas, un mans ķermenis šo pēdējo četru gadu laikā ir izmainījies līdz nepazīšanai. Ne lielos vilcienos, paldiesdievam, taču sīkās, kaitinošās detaļās, kuras iegult, iestumt, iebīdīt oriģinālajā pozīcijā, tā kā tām būtu jābūt, es nekad, nu nekad vairs nevarēšu. Un, lai gan es cenšos stoiciski to pieņemt, man kļūst mazliet skumji.

Pirmā grūtniecība knapi sasniedza 6 mēnešus, bet es tiku pie burvīgas ķeizargrieziena rētas un pāris sudrabainām strijām. Viss vēl gana labi noslēpjams no publiskās, visuresošās acs, taču no prāta neizķeksējams, mūžīgs zīmogs.

Otrajā grūtniecībā – lai gan lidinājos septītajās debesīs, biju nereāli aktīva un enerģijas pilna (dienu pirms vairākkārt atliktā ķeizargrieziena vēl paspēju noiet 7km cerībā, ka tomēr puikāns pats pieteiksies) – es savu striju kolekciju manāmi papildināju. Savukārt pēc zīdīšanas, kas kopumā bija sirdssilts un laimīgs piedzīvojums, manas krūtis palika pavisam hmm atslābušas.

Un tagad. Trešā grūtniecība ir patiešām kronis visam. Ne vien strijas ir pārvērtušas manu vēderu par tīģera (vai resnas zebras) cienīgu pēcpusi, bet esmu vēl pamanījusies ar verdošu ūdeni noplaucēt tā pašu centru, kas nozīmē, ka manai rētu kolekcijai pievienosies vēl viena. Ja ar to nav gana, šodien secinu, ka mans krūštura izmērs ir 70G. 70G. Tā kā A, B, C, D, E, F, G – un ir palicis vien H un I duo līdz skalas noslēgumam.

Es esmu patiešām liela. Un mana mīļā lauleņa komentārs par 500kg nepalīdz (lai gan pēcāk šis precīzais, vēsu prātu kalkulējošais matemātiķis man pierādīja, ka ne mirkli nav teicis, ka es sverot 500kg).

Lai gan pēc iepriekšējām divām grūtniecībām atsāku savus jogas vingrinājumus, daudz staigāju un diezgan ātri ietilpu ne vien ierastajās, bet pat 10. klases drēbēs (ālelūja zīdīšana!), ir lietas, kuras nav iespējams saglābt. Piemēram, dalīto peldkostīmu šaubos vai šīs dzīves laikā saņemšos vēl uzspīlēt, un es gavilēju, ka atkal modē ir paaugstinātās jostasvietas džīnas (mom jeans, hell yeah!), superērtas sandales (AR zeķēm!) un dabiskais bez-kosmētikas-tikko-izkāpu-no-gultas paskats.

Protams, šis ir sīkums, šie niecīgie fiziskie defektiņi (par morāli-emocionālajiem šoreiz nerunāšu). Es cenšos pavērst skatu citā virzienā un lepni pacelt galvu, jo drīz būšu divu bērnu mamma, un tas viss ir tā vērts. Un ir – pavisam noteikti ir tā vērts. Ne sekundi, ne mirkli, ne centimetru es nemainītu un neatdotu. Kā, šķiet, jebkura cita mamma.

Kad galīgi sabēdājos par savām skumjajām aprisēm un nogurums tā vien šķiet, ka iesūcies ikkatrā manā ķermeņa šūnā, vīrs izveda puikānu garumgarā pastaigā, ļaujot man atpūsties un pabūt melanholiskai. Viņš atgriezās ar asinssarkanām rozēm un Cielaviņu. Viņam tās strijas bijušas nebijušas. Man jau arī.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: