Dzimšanas diena normkorā jeb mums nav piepūšamās pilis

es pilnībā aizmirsu, kā cept biskvītu. es neatdalīju olu baltumus no dzeltenumiem pirms kulšanas, un kūka nepacēlās. pat ne milimetru. man ir gumijas pankūka.
– un?
– un? un Austrim nebūs kūkas rīt dzimšanas dienā.
– un? viņš neēd kūkas. tu gribi, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas?

Nē, es negribu, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas. Es esmu visnotaļ apmierināta ar sava nu jau oficiāli divgadnieka ēdienkartes preferencēm. Tomēr dzimšanas diena ir dzimšanas diena, un, jāteic, uz maniem grūtnieces hormoniem visa negatīvi uzslāņojas it kā pasīvs, tomēr manāmi jūtams, it kā jauno mammu klana spiediens, it kā nē, tomēr vispārpieņemta atziņa, ka bērna dzimšanas dienai, jau sākot no mēneša jubilejām, ir jābūt fenomenālam, veselo saprātu spridzinošam pasaules brīnumam.

Nepārprotiet mani, katrs nudien svin tā, kā vēlas un var, un lūgums manus vārdus neuztvert kā pasargdies kritiku, jo tā nav. Mans monologs šoreiz ir tām mammām, kas dažubrīd sajūtas līdzīgi kā es vakar desmitos vakarā – 37. nedēļā, pārgurusi un attapusies ar asarām acīs pie savas saplakušās gumijas pankūkas, kas bija paredzēta kā viens niecīgs, pavisam necils prieciņš pirmdzimtā divu gadu jubilejā.

76980016Mēs viszinoši mājam ar galvu, kad kāds atzīmē – tie svētki jau ir bērnam, mantiskās vērtības nenosaka prieka intensitāti un kvalitāti. Taču laiku pa laikam sanāk nobraukt no trases, un pavisam greizi iešķūrēt staignā grāvī. Manam auto rokas bremzi parasti norauj vīrs – kaut vai vakar atzīmējot, ka puikam taču kūkas bijušas nebijušas, un viņš būs laimīgs, saņemot cīsiņus brokastīs (ko retu reizi viņš ierauga svētku dienās, jo galu galā taču fui cīsiņiem).

Un taisnība jau viņam ir – mūsu famīlija ir diezgan intraverta, mēs nesvinam megasvētkus, ļaužu pūļi (vai, citējot prof. Zelčes tik mīlīgo apzīmējumu – ļauži) mūsu ikdienā parasti nefigurē. Ģimene un daži tuvākie draugi, kas atceras un patiešām grib kopīgi atzīmēt arī mazcilvēku jubilejas. Tad kādēļ kāda daļa manis tomēr vēlas kaut ko ekstravagantu un mjā tādu kā citiem? Un, nepārprotiet mani, fotogrāfijās tiešām tie bērnu svētki izskatās sirsnīgi, pārdomāti un jauki līdz pēdējai detaļai.

Bet – tie neesam mēs.

Mūsdienu standarts bērnu ballītēm ir uzšāvis latiņu debesīs. Animatori, piepūšamās pilis, superizmeklētas uzkodas, personalizēti baloni, zīda karodziņi, dāvanu maisiņi viesiem. Mans vienīgais jautājums ir – kā jūs pārspēsiet sevi nākamajā gadā? Kādēļ viss pulveris tiek izšauts jau uz 1 vai 2 gadu jubileju, uzrīkojot megafestu ar šampanieša plūdiem un indigo austeru izlasi, laša uzpūteni un pīļu aknu tortelīni, no miroņiem uzceltu Frenku Sinatru un 4D kino privāto seansu, ja tas mazais jubilārs visticamāk neko neatcerēsies un visdrīzāk vakars beigsies ar pāruzvilktu sīko ar sugar-rush, kuru nav iespējams nolikt gulēt?

Mana mantra – katram savs. Un ir skaisti, ir sirdsmīļi, ja ir šādi grandiozi svētki mazam cilvēkam, kas sniedz prieku gan vecākiem, gan visiem, kas mīl jauno ģimeni. Es godavārds domāju nospert kādu ideju un mazās devās izspēlēt to kādu citu gadu.

Bet gribu atgādināt (laikam jau sev; un varbūt arī kādam citam, līdzīgi domājošam), ka ir pilnīgi normāli svētkus mazgadniekam svinēt normkorā (normcore).

Ar vecvecākiem vai pašiem tuvākajiem draugiem. Ar sīča iemīļotajām brokastīm – lai arī tie būtu tīģerīša cīsiņi, kas, atvainojiet mani, garšo reti drausmīgi un atgādina 50itgadnieces, kas, iespīlējušās tīģerādas minikleitā, grib pārliecināt pasauli, ka nav tik vecas. Ar pāris karodziņiem no lētā gala (mana mamma savulaik izgrieza manu vārdu no dāvanu papīra un pielīmēja to pie tapetēm, kamēr gulēju. Iedomājaties – pie tapetēm!). Ar vienkāršu dāvanu, kuru izsaiņo un izspēlē turpat gultā ar mammu un tēti.

Ar kārtīgi sacukurotu devu mīlestības un kopābūšanas, atzīmējot to, ka pasaule mainījās neatgriezeniski un akdievspaldiesdievam, ka tā – kopš pasaulē ienāca tas sīkais knariņš.

 

4 thoughts on “Dzimšanas diena normkorā jeb mums nav piepūšamās pilis

Add yours

  1. Tencinu Tev par šo! Un izsmējos, goda vārds! :)
    Ja citus gadus man ir domas par tematiku vai ko tādu, tad šoreiz mēnesi pirms ceturtās dzimšanas dienas man nekas nenāk prātā. Izņemot to, ka piepūšamā atrakcija būtu foršs pārsteigums otro gadu pēc kārtas, jo parasti tām ejam ar līkumu. Man vispār pēdējos gados ir izveidojusies prakse uzkodu gatavošanā iesaistīt visu ģimeni (katram pa vienam ēdienam) un tad tas ir mazāk sāpīgi, turklāt bērni jau tāpat gandrīz neko neapēd. Un vispār sajūsminos par bērnu spēju apēst no kūkas vienu karotīti un pateikt “man pietika” – kaut es tā spētu!

    Like

  2. Intīmās dzimšanas dienas tikai ģimenes lokā ar augļu salātiem un mammas ceptu jogurta kūciņu ir vienas no manām mīļākajām bērnības atmiņām. Un mana mīļākā dāvana ever – no rīta blakus gultiņai noliktās vasaras zandalītes ar pabiezāku zolīti, kuras uzvelkot, es pati varēju aizsniegties un ieslēgt gaismu tualetē – pure magic! Vienīgā reize, kad atnāca bērnu bari, cieta fiasko, jo tie bērni vakara beigās sāka mani apsaukāt un apcelt :) Jā intimitātei un mīļiem svētkiem!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: