Bērns ir tikai runājošs, uz divām kājām staigājošs suns

Kāpēc tu nevari pagaidīt nākamo autobusu, kāpēc tev jāspraucas šajā un jābiksta cilvēki? Kāpēc tu nevari gaidīt rindā kā visi normāli cilvēki, kādēļ tev obligāti jāspiež tā grūtnieču poga? Kāpēc tu nevari palaist mani pa priekšu rindā – tev ar bērnu būs krietni ilgāk nekā man!

Ja pār mani nāktu bzdings un es pēkšņi nolemtu iet politikā, mans jājamzirdziņš būtu ģimenes ar bērniem un bērni kā tādi, kas, ne maz ne tik ļoti pārspīlējot, Latvijā ir otrās šķiras pilsoņi. Bet man nav tādas drosmes un apskaužams spars kā, piemēram, Mārai vai Kristai, kuras patiesi cienu un apbrīnoju. Un man bail nodarīt pāri savai ģimenei, jo, let’s face it, par katru no mums var izrakt kādu pūstošu līķi un izkarināt to visas pilsētas apskatei. Politika ir pārāk netīra, un man ir vienkārši bail.

Tā nu es nesēžu ierakumos, bet vērpju savas domas drošā attālumā, sūtot virtuālo pozitīvo enerģiju tiem, kas pieteikušies par lielgabalu gaļu. Un ceru, ka uzvara būs mūsu.

Viena no tādām urdošām, niezošām, iekšas saēdošām domām, ko nevaru nomākt jau labu laiku, ir gauži banāla un ne mazākajā mērā pārsteidzoša atskārsme, ka bērni – vismaz mazi bērni – vidējam latvietim ir tikai kaut ko nesakarīgi bubinoši, uz divām kājām staigājoši suņi.

Starp citu tu, māte, esi tikpat liels apgrūtinājums, bet vismaz tu esi pieaugušais, ar tevi var sarunāt. Tu iekļaujies kopējā fonā, taču tas mazais knariņš – nē, viņam nav vietas starp cilvēkiem. Ja nu vienīgi viņš ir kluss, nemanāms un citādi nekādas zīmes neizdvesošs statisks objekts (kāds manējais pavisam bieži ir publiskā telpā, sabijies no savādu grimašu un skaņu radošām tantēm).

Problēma ir sāpīga un iepeld dziļos ūdeņos. Neatrisinātā bērnudārzu rindu problēma un izglītība Latvijā. Nepiemērota urbānā infrastruktūra – augstas ietves, pakāpieni pie durvīm, liftu/pacēlāju neesamība. Bērnunamu eksistence kā tāda. Vardarbība ģimenē, miesas sodiThe list goes on.

Visu šo plejādi ar statistiku kā smacējoša sega ieskauj kopējā vidējā pilsoņa vāji maskētā attieksme, ka bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.

Bet tu, sieviete ap 20-30, tev jācep bērni kā smilšu kukulīši un jābūt pateicīgai par to, kas tev jau pagādāts (pabalsti un bērnkopšansatvaļinājums ir izcils, jā, cepurinost, thank you very much). Taču, kad bērni ieradušies, vidējā statistika uzfrišināta, tad muti ciet – pati uztaisīji, pati tiec galā ar savu knēveļu baru.

Bet atpakaļ pie tā bara un tā, kas šķiet normas robežās.

Pret bērnu var atļauties pacelt roku – jo kā gan citādi viņš sapratīs. Un, lai gan es pati kādreiz iekniebju šim ausī vai skaļāk uzkliedzu (par ko man sāp sirds un ko cenšos sevī izskaust), mani baida, ka bērnus 21. gadsimtā reāli zvetē.

Pilnīgi svešam bērnam un viņa mātei jebkurš garāmgājējs brīvi atļaujas nolasīt viesturrudzīš-tipa lekciju par mūsdienu audzināšanas trūkumiem (es gribētu redzēt, piemēram, kā kādam uz parka soliņa izklātam zildegunim norūpējies pilsonis klāsta faktos balstītu informāciju par alkohola nodarīto kaitējumu).

Raudošs bērns lielveikalā ir dadzis acī ikkatram godīgam pilsonim – un viņa pienākums ir savu nepatiku izrādīt vecākiem. Jo kā gan citādi tie jau tā sarkstošie un nokaunējušies, pārgurušie un nokaitinātie cilvēki zinās, ka arī man besī viņu bērna uzvedība.

tumblr_o7ugf4J5Yk1qlgpq2o1_1280.jpgMūsdienu bērni ir izlutināti memmesdēliņi. Vecāki ir deģenerāti. Šī paaudze ir kauna traips uz kopējās latviešu tradīciju un tautiskās dzīvesdziņas nevainojami spodrās sudraba paplātes.

Un tai pašā laikā, kaut kā neveikli sanāk – jo tieši uz šīs paaudzes pleciem ir tautas izdzīvošana.

Dzemdē un esi laimīga par rezultātu. Bet turi sevi un savu atvasi tālāk no pieaugušo pasaules, tālāk no reālās dzīves, jo te tu mums traucē. Te mums viņš traucē.

Rati sabiedriskajā transportā – traucē, jo aizņem vietu. Māte ar bērnu rindā – traucē, jo lēnāk kustas uz priekšu. Bērns uz ielas – traucē, jo te vieta tikai steidzīgām ofisa žurkām un velosipēdistiem. Bērns parkā – traucē, jo kur gan citur var izgulēt žvinguli. Bērns Dziesmusvētkos – traucē, jo te viņam nav īstā vieta, īstā vieta ir mājās, pie TV. Bērns mežā – traucē, jo nevar braukt ar kvadracikliem pilnā ātrumā. Bērns pie ezera – traucē, jo liedz tev lēnu ieslīdi vēsā ūdenī, šļakstās.

tumblr_o7h02iq88G1qlgpq2o1_1280.jpgMans vīrs, kad uzkrauju viņam dienas pārdzīvojumus un piedzīvojumus, parasti ir lakonisks. Cilvēkiem mūsdienās trūkst pieklājības un pacietības. Neviens nav gatavs samierināties ar savas labsajūtas un labklājības ierobežošanu.

Taču, pat ja patiešām konservatīvi piemeklēju mums kopīgas nodarbes, izvērtējot, vai netiks nokaitināts kāds svešinieks, vai manam knislim būs aizraujoši, un vai es nenoguršu, tāpat atradīsies kāds, kas uzskatāmi parādīs, ka grūtniecei un mazam bērnam ir jābūt mājās aiz slēgtām durvīm. Prom. Un es, protams, varētu to ignorēt, bet – kādēļ?

Mana pedagoģijas kursa pasniedzēja, prof. Z. Rubene, jokoja (nepavisam nejokojot), ka nu sievietes ir emancipētas, mēs esam izcīnījušas savas tiesības, nu laiks emancipēties pēdējiem ģimenes locekļiem – bērniem. Manam gandrīz-divgadniekam abstraktus konceptus šobrīd ir grūti izprast, tādēļ nākas piedāvāt savu palīdzību. Un, jā, daudz kas jau ir darīts lietas labā, taču, kamēr nepaies diena, kad manus ratus neiespiedīs autobusa durvīs, man neuzrūks kāda bulterjeru atgādinoša tante, es necīnīšos ar durvīm un pakāpieniem, lai tiktu kādā veikalā, un manam bērnam būs vieta bērnudārzā un labā skolā, es turpināšu nabaga sabiedrībai krist uz nerviem. Piedodiet man.

13 thoughts on “Bērns ir tikai runājošs, uz divām kājām staigājošs suns

Add yours

  1. Kā Tevi saprotu. Nesen vīrs ucināja raudošu zīdaini parkā un pienāca 2 mātes, kuras dalījās ar “padomiem”, kā tas pareizāk jādara un cik nepareizi vispār vińš tur savu bērnu.
    Ak, infrastruktūra un ārstu rindas arī aizrauj :)

    Publicējis 1 person

  2. Sveika, es Tev sekoju kādu laiku – kopš mums ir vienaudži – mans puika piedzima 26.augustā… Un esmu pamanījusi, ka Tu esi kļuvusi tāda kā pilna ar dusmām uz pilsētu un visu un visiem, un visi Tev dara pāri (vai varbūt vienkārši tu par to tikai publicē un patiesībā ir arī labas lietas). Vienkārši atlaid to (nezinu, ko – varbūt dusmas un neapmierinātību) tas tikai sagrauž.
    Es, protams, ticu, ka visādas nejēdzības ir un cilvēki mēdz būt nejēdzīgi un pilsēta varētu būt labāka. Bet, man ar maniem bērniem nav tādas sajūtas (mēs dzīvojam Teikā un ejam uz pasākumiem un veikaliem (pēc iespējas maz, bet tādēļ lai bērni netracinātos, jo grib pirkt visu, ko redz), mēs pat ejam peldēt – šovasar it sevišķi daudz un viss ir forši – cilvēki smaida skatoties uz bērniem) . Varbūt neuztver to visu tik saspīlēti? Lai priecīgi!

    Like

    1. Man ir priecīgi, paldies, bet, manuprāt, par nejēdzībām ir jārunā. Dārziņa mums nav, ģimenes ārste ir Sarkandaugavā, pie mājas izcērt kokus un gatavo kārtējās autostāvvietas – sarakstu varētu mūžīgi turpināt. Un, atvaino, man rūp ne tikai mans labums. Kamēr pastāv bērnunami un bērnus ģimenēs sit, kamēr sievietēm atsaka darbavietas, jo ir mazi bērni, es nedomāju, ka varam klusēt.

      Publicējis 1 person

    1. Man patiešām prieks!
      Un es šobrīd izceļu negatīvo, lai parādītu ikdienu, ar ko sastopas daudzas ģimenes. Turklāt runa nav tikai par smaidiem – runa ir par kopējo sistēmu un vispārējo attieksmi gan formāli, gan realitātē, sākot no institūcijām, darbavietām, beidzot ar saskarsmi uz ielas.

      Publicējis 1 person

  3. Loti nepatika salidzinajums ar suni. Nezinu, kada bija ta galvena ideja, bet ticu, ka vienkarsi pietruka izteiksmes lidzekli, lai iznestu galveno domu.
    Piebilstot, man personigi mans suns noteikti ir augstaka vertibas skala, salidzinot ar tavu bernu.

    Like

    1. Galvenā doma ir vienkārša – bērns Latvijā nav vērtība. Tikai 27% mājsaimniecību ir bērns vai bērni, ģimenes ar bērniem ir mazākumā, kas lieliski redzams gan attieksmē, gan politikā u.tml.

      Like

  4. Kā divu bērnu tēvs 100% piekrītu. Paceļot ārpus Latvijas, piemēram Itālijā- mazam bērnam veikalā vienmēr pārdevēja pasmaidīs, garāmejošie uz ielas veltīs smaidus, uz sabiedrisko tualeti palaidīs bez rindas, viesnīcā uzcienās ar konču u.t.t Bet mums pat bērnu preču veikalā nevar iebraukt ar ratiņiem, kā arī ja bērns staigā pa veikalu- pārdevējas uzrauga kā Maximas apsargs bomzi- lai tik ko nesaplēš vai nenogāž… Šajos gadījumos ir vai nu paņem bērnu pie rokas un neļauj nekam pieskarties, vai vislabāk skaļi bērnam pateikt ka šajā veikalā bērnus negaida un aiziet…

    Publicējis 1 person

    1. Piekrītu! Un, tieši ceļojot un pēc tam salīdzinot ar piedzīvoto mājās, šīs atšķirības ir ļoti jūtamas. Protams, ir daudz pozitīvu piemēru un es tīši izceļu negatīvo, bet palieku pie sava – vispārējā tendence ir bēdīga.

      Like

  5. Daudz kam rakstītajā var piekrist, bet zināmā mērā tomēr grūti saprast, kur Jūsuprāt beidzas robeža starp veselīgu atļauju bērnam izpausties un darbībām, kas tomēr pārkāpj vispārpieņemtas sabiedrības normas, neatkarīgi vai to dara bērns vai pieaugušais. Vislielākais “fuj” tādam, kas nosoda grūtnieču palaišanu rindā vai nepalīdz dāmai tikt tramvajā ar ratiņiem, taču ņemt bērnu līdzi uz katru izrādi, koncertu, piemēram, Dziesmu svētkiem, ja nav pārliecības, ka viņš tur varēs nosēdēt, netraucējot pārējos, ir stulbi. Tas tomēr traucē mākslu baudīt apkārtējiem. Ne jau kāds tajā brīdī pārmetīs tāpēc, ka bērns būtu mazāk vērtīgs cilvēks. Ja Jūsu vīrs koncertā skraidīs riņķī un bļaustīsies, esmu pārliecināts, ka nosodošus skatienus un aizrādījumus saņems arī viņš :)

    Publicējis 1 person

    1. Es pilnībā piekrītu – ir jāvērtē konkrētā vieta/situācija un tas, vai bērnam tur ir labi/droši un vai viņš netraucēs citus. Ir vietas, kur, protams, bērniem nevajadzētu būt. Vecākiem ir jāmāca bērni pieklājīgi uzvesties un sociālās normas, bet tas ir process un bieži vien citiem pieaugušajiem nav pacietības, kamēr paši vecāki pūlas savaldīt un mācīt savu bērnu (un atkal – runa ir par publiskām vietām: lielveikaliem, parkiem, kafejnīcām jeb “ģimenes restorāniem” u.tml., kur bērni tehniski ir gaidīti).

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: