Izdzīvošanas rokasgrāmata: spēļlaukums

Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.

Nav sliktu bērnu

Kā mamma ar mazu, mini mini pieredzi un apviļāšanos dažādu kukaiņu un viņu vecāku sabiedrībā esmu šķīstījusi sevi no nevēlamiem pieņēmumiem un aizspriedumiem par bērniem. Tik tiešām pastāv dažādi temperamenti un sevis ekspresijas pakāpes, kas nemaz nenozīmē, ka bērns ir izlutināts. Ir dažādi garastāvokļi, izsalkuma un noguruma pakāpes, kas bīstamā Molotova kokteilī iegrieztas un gatavas sprāgt spēļlaukuma centrā. Nudien nav sliktu bērnu, ir tikai dažādas situācijas. Un arī tavam bērnam ir jāmācās sadzīvot ar citiem.

Mans puikāns katru dienu pieņem citādu lomu – te kļūst intravertāks un klusi savā nodabā spēlējas ar savām mantiņām, te vēlas vienaudžu kompāniju un neuzstājīgi met ar aci citiem bērniem. Es ticu, ka gandrīz-sākumskolnieki nav diži laimīgi, ja mans mini-me šiem seko ik uz soļa un ar savām neartikulētajām skaņām cenšas uzsākt saturīgu sarunu, but hey, that’s life. Ne visi ar tevi gribēs draudzēties un ir vērts to apgūt jau bērnībā.

Vispirms tavu un pēc tam katrs savu

The apple of my eye jeb mans burvīgais vīrs ar pedagoga grādiem uzskata, ka uz spēļlaukumu mantas nest nevajag. Arī man agrāk tā šķita, bet dažreiz paslīd kāja un ratos iefiltrējas sarkans traktors vai šķūris. Manam teju-divgadniekam šobrīd ir vienalga – viņš var spēlēties arī ar zariem vai apšaubāma izskata akmentiņiem (es tiešām ceru, ka tās nebija kaķa atstātas lodītes). Bet viņa līdzi nestā manta bieži vien kļūst par strīdus ābolu un trīsgadnieka meltdown iemeslu.

Es nemēģināšu taisnoties un, iespējams, mani uzskati ir dikti greizi, bet es neļauju savam bērnam ar varu atņemt cita mantas (kas gan vēl nav noticis) un es pavisam noteikti neļaušu citam bērnam darīt viņam pāri, plēšot un raujot no rokām ārā viņa spēļlietu. Var jau teikt – tā rūdās tērauds, lai pats tiek galā – taču, ja uzbrucējs ir par gadu vecāks vai vienkārši fiziski spēcīgāks, es nestāvēšu dīkā, bet pieklājīgi tomēr iejaukšos. Manuprāt, mantas īpašnieks tomēr diktē noteikumus, un ikkatrā, pat intravertā mammā, mīt kaut kāds primitīvs es-sargu-savējos dēmons. Jā, ir jāmācās dalīties savām mantām, un mans puiks to lieliski dara – kad vēlas. Pieklājību ar varu neuzspiedīsi.

tumblr_ofx1rzvRFt1qlgpq2o2_1280Klapes uz acīm jeb ne-komunikācija ar pieaugušajiem

Ja godīgi, tad pat sliktākajās dienās ar svešiem bērniem tikt galā nav nemaz tik grūti. Es uz neizprotamiem jautājumiem tāpat atbildu kā pieaugušajam, es pateicos par izceptu smilšu zivi, es nokomentēju savus politiskos uzskatus, ja tie tiek lūgti. Dažubrīd grūtāk tikt galā ir ar pieaugušajiem – pārsvarā mammām.

Lai gan lielākoties mēs visi pieaugušie spēļlaukumā kļūstam par lēni gremojošiem zirgiem ar klapēm uz acīm, kas redz vien savu bērnu, ir, protams, izlēcēji, kas vēlas iesaistīties sarunā. Patērzēt. Norādīt uz kļūdām audzināšanā. Ieteikt sekot kādai sektai. Man šādiem cilvēkiem ir tikai viena atbilde – don’t. Just don’t. Tur, parkā, mēs visi esam piespiedu brīvprātīgā kārtā, un nepadari šo pasākumu neomulīgu vai neciešamu tiem, kas nevēlas iegūt jaunus draugus.

Otra galējība ir pieaugušie, kam viedierīce ir kļuvusi par ekstra-orgānu. Arī es grēkoju un kādreiz ielūkojos e-pastā vai soctīklos – ja puika pats sevi labi izklaidē un nav nepieciešamības iejaukties – taču ir tādi kadri, kam viedtālrunis ir pieaudzis rokai vai ausij. Nav mana daļa, lai dzīvo. Līdz mirklim, kad prātā iekaucas #SvešuBērnuNav sirēna un kāds knēvelis ir jāglābj, piemēram, no krišanas pa kāpnēm vai kā tamlīdzīgi. Ne velti ir vesela Don’t Text While Parenting kustība. Citu mammu klātbūtne negarantē tev bezmaksas aukles, lūdzu, uzmani savu sīci!

Citi zvēri

Tas, ko es sagaidīju spēļlaukumā – piespiedu komunikāciju ar svešiniekiem, laipošanu starp patīkamām un mazāk tīkamām sociālām situācijām – es arī saņēmu. Tas, ko es nopietni negaidīju, ir konfrontācija un izskaidrošanās ar suņu īpašniekiem un bezpajumtniekiem.

Pirmkārt, suņumīļi: Rīgā ir norobežoti suņu parki, (gan Ziedoņdārzā, gan Ķeizardārzā, gan jau ir arī kur citur), tādēļ jums nav nekāda attaisnojuma ļaut saviem kustoņiem rāpties un kost bērniem paredzētās atrakcijās – turklāt, kamēr bērni tās izmanto! Es biju ļoti pārsteigta par šādu personu eksistenci, bet jā – ir cilvēki, kas ļauj saviem suņiem žļembāt virves un šļūkt pa bērnu slidkalniņiem, kamēr tajos ir bērni. Not cool.

Otrkārt, bezpajumtnieki – es pat vairs neesmu izbrīnīta, kad aizdodamies no rīta ap 10iem uz centra spēļlaukumu, un tā vidū pēdējo sapnīti izkrāc sadzēries vīrietis (vai sieviete). Mazliet neomulīgi paliek, kad saproti, ka esi viena pati ar bērnu, kamēr tālāk uz soliņa sēž vēl 4 sadzērušies, publiskā vietā urinējoši bezpajumtnieki. Pozitīvais moments šoreiz ir pašvaldības policija, kas atbrauc ātri un piekārto lietas (tas gan nenozīmē, ka īgnais bars neatgriezīsies, tomēr uz mirkli ir miers).

 

Mana monologa noslēgumā vien gribu teikt – ak, intravertā mamma vai tēti, ar jaunā statusa iegūšanu elles vārti ir vaļā jauna līmeņa komunikācijai ar svešiniekiem. On the plus side, esmu atradusi arī pāris pērles-vecākus, ar ko labprāt sasveicinos un īsi aprunājos, turklāt mans puiks rautin raujas uz parkiem, uz spēļlaukumiem, uz vietu, kur notiek īstā dzīve, un es nu galīgi nebūšu tas cilvēks, kas viņam to liegs. Nestrukturētai, bērna-vadīta brīvā laika pavadīšanai ir liela nozīme (credit: Anete)!

 

2 thoughts on “Izdzīvošanas rokasgrāmata: spēļlaukums

Add yours

  1. Mums diemžēl ir pieredze arī ar lielāku bērnu teroru – tiesa gan, ne Latvijā, bet piedzīvojām situāciju, kad dažus gadus vecāks puika staigā pakaļ divgadniekam un gaida momentu, kad vecāku modrība uz mirkli samazināsies, lai mazo nogrūstu no slidkalniņa vai kādas citas augstākas vietas. Cienījamā māmiņa iejaucās tikai tad, kad mans vīrs cietsirdīgo puišeli noķēra aiz krāgas – viņa, lūk, netiekot galā ar saviem dvīņiem. Man negribas apgalvot, ka kāds bērns būtu slikts, bet kopš šīs reizes es vēl paranoiskāk uzturos ciešā tuvumā savam čalītim, ja tuvumā ir citi bērni, kas man neizskatās “uzticami”.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: