Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, un es izdzīvoju

noklausīts spēļļaukumā. ome mazmeitiņai:
– nē, nekāp augšā pa stieni. tur drīkst kāpt tikai lieli, spēcīgi puiši.
– bet es varu uzkāpt.
– nē. tas ir paredzēts puišiem.

Kad dalījos ar šo sarunu Twitter, diskusijā izkristalizējās divas galvenās tēmas – vieni atzīmēja, ka ome nepiedodami baroja dzimu stereotipu melno caurumu, liegdama mazmeitai fiziskas aktivitātes tikai tādēļ, ka tas varbūt nav meitenīgi (par spīti tam, ka viņai kājās bija bikses – ērtas un piemērotas šādam pasākumam). Savukārt otri norādīja, ka visticamāk omei vienkārši bijis bail – viņai ir uzdots nosargāt mazbērnu, un viņa to dara, izmantojot savu ierobežoto ideju un spēju arsenālu. Piezīme par puišiem esot bijusi vien māņkustība, lai saknē iznīcinātu vēlmi kur rāpties un sevi apdraudēt.

Lai gan nepiekrītu, ka manis novērotajā situācijā pastāvēja jebkādas briesmas, taču šis ir valid point – ja reiz uztici savu bērnu kādam citam, tad tam citam tavs acuraugs ir jānosargā un jāatļauj tieši tik daudz, cik pašam šķiet atbilstoši. Laikam jau loģiski, ka labāk atļauj mazāk, nekā paver elles vārtus un ļauj mazajam velnēnam orģijas ar ugunsrijējiem.

Tomēr novērotā situācija rosina pārdomas par drošību un izpratni par to, ko bērns drīkst darīt un cik tālu viņš/-a var eksperimentēt ar robežām, balansējot ar iespēju nopietni nodarīt sev pāri. Ja viens neļauj savam mantiniekam apdedzināt pirkstu pie sveces, lai noskaidrotu, ko nozīmē karsts, neaiztiec, cits jūtas gana ērti ļaut sīcim spēlēties ar šķērēm vai bāzt naglas kontaktdakšās. Izpratnes par robežām atšķiras, un tas laikam ir fine – līdz vienam mirklim.

Mana mēraukla ir vienkārša: cik liela iespējamība ir letālam iznākumam, un vai potenciālais ieguvums atsver potenciālo risku. Es bērnam nekad neliktu ap kaklu dzintara krelles, jo, manuprāt, iespēja nosmakt vai aizrīties ir pārāk bīstams risks, nekā iespēja kaut mazliet mazliet mazināt zobu šķilšanās sāpes (un visdrīzāk – nē, neko ne par kripatiņu nemazināt). Es nekad neapklāju ratus vai autosēdeklīti ar lakatu, jo iespēja saulē uzkarsēt ratu kulbu līdz bīstamai temperatūrai un bērnam izraisīt karstuma dūrienu mani baida vairāk nekā saules stars acīs.

002496850025.jpgManis minētie piemēri ir sīkums, salīdzinājumā ar zāļu, sadzīves ķīmijas līdzekļu vai asu priekšmetu atstāšanu bērnam pieejamā vietā, nenosegtām akām vai šauriem, dziļiem it kā daiļiem, bet bezjēdzīgiem varžu dīķiem, staigniem grāvjiem ar slīpām nogāzēm un plīti, kas sit pa pirkstiem, vien paskatoties uz to. Tas, kas man liek bolīt acis totālā neizpratnē ir, ka pastāv cilvēki, kas ne niecīgākajā sava prāta nostūrī neapjēdz, ka viss iepriekš uzskaitītais ir augstākajā mērā bīstami – it kā spītējot vai apzināti ignorējot sarkanos karogus, ko katru gadu viņu acu priekšā nenogurstoši plivina iestāde pēc iestādes.

Man liekas totāli nepieņemami izmantot argumentus, kas ņudz kā tārpi makšķernieka skārdenē ar loģikas kļūdām – taču šādu personu iemīļotākais džingls ir manā bērnībā mēs spēlējāmies uz ielas, nepieskatīti, vecāku zāles mētājās, kur mētājās, sagriezāmies ar žiletēm, bet izdzīvojām – un kādēļ lai tavs bērns neizdzīvotu?! 

Jā, mans apzinīgais, pārsvarā paklausīgais, taču neprognozējami zinātkārais kukulis visticamāk izdzīvos un pastāv niecīgs risks, ka viņš ņems un rīs vecvecmāmiņas kuņģa pilienus ar izbeigušos derīguma termiņu. Taču – kādēļ riskēt? Kādēļ man riskēt ar mana (šobrīd) vienīgā bērna, mana mantinieka  dzīvību (vai vismaz dzīves kvalitāti) tava slinkuma vai, atvainojiet, noziedzīga līmeņa bezatbildības dēļ? Pat ja man būtu seši bērni – arī tad es nevēlētos lieki riskēt ar viņu labklājību, jo es mīlu savus bērnus. Jā, bērnam ir jāiemācās robežas, jāapgūst pasaule, jā, jāapdedzinās, taču mans vecāka pienākums ir radīt kontrolētus, drošus apstākļus viņa eksperimentiem.

Off topic – manos laukos un Rīgas dzīvoklī esmu ērti iekārtojusi iedzīvi tā, lai varu bērnam ļaut ganīties savā vaļā, paturot viņu vien acs kaktiņa diapazonā un radot ilūziju, ka nu viņš ir lielais vīrs, kuru neviens nepieskata un ļauj vienkārši būt. Un tas ir tik ērti!

Es priecājos, ka gliemežātrumā, bet tomēr sarūk to īpatņu skaits, kam drošība šķiet memmīšu padarīšana, taču pieaug to indivīdu skaits, kas saprot, ka standarti ir mainījušies, bērni ir mainījušies un vecāku (vai citu aizbildņu) pienākums ir rūpēties par viņu drošību – un pareizi. Bet ir vēl daudz nīcināmu utu un gnīdu.

One thought on “Mani no divu gadu vecuma neviens nepieskatīja, un es izdzīvoju

Add yours

  1. Paldies par atsaucīti! :) Es tik piemetīšu savas piecas kapeikas, piebilstot, ka tie, kas neizdzīvoja, jau nevar pastāstīt, kāpēc tas tā. Tieši tāpat ar mātēm, kas saskaņā ar folkloru ir dzemdējušas lauka malā. Par to runāt lemts bija tikai tām, kas izdzīvoja.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: