Atvērt muti un paprasīt

bāc, mans snikers ir ieķēries ēdienu automātā. nu nē!
* garām noiet plecīgs bakalaura mazkursnieks.
– vai varu palūgt palīgā? mans snikers ieķēries. un man to ļoti, ļoti vajag. nu tā kā ĻOTI.
– nav problēmu.
* plecīgais puisis to megaautomātu necerēti viegli ņem un sašūpo. snikers izkrīt.
drāmas beigas. paldiesi un aplausi. the end.

Reiz kādā strīdā savam vīram teicu, ka nemaz neesmu tik melna un ķecerīga feministe, kā viņš mani krāso. Viņš pasmējās un ieteica ierakstīt manus tekstus un atskaņot, lai pārliecinātos par viņa viedokļa patiesumu.

Bet tiešām – nu neesmu! Es esmu par mierīgu dzimumu līdzās-pastāvēšanu, atzīstot to atšķirības, atzīstot arī izaicinājumus, kas katram genderam ir jāpārvar. Man šķiet, ka mums ir diezgan tradicionāla ģimene, kurā galvenais ienākumu avots ir vīrs (lai gan ilgi jo ilgi lielāka alga bija man – skolotājiem algu pēc krīzes negribēja un negribēja neviens palielināt), taču es labprātīgi koncentrējos uz finansiālo piešprici ģimenes budžetam un mājas dzīvi. Jā, atšķirības mūsu audzināšanā ir jūtamas, un es (nu jau apzināti) prasu no sava vīra lielāku atdevi un iesaisti mājsaimniecībā nekā mana mamma ir lūgusi tētim. Savukārt vīrs arī nepalaiž grožus un biksta mani strādāt un pelnīt. Fair and square.

Es par laimi piederu paaudzei, kam seksuāla rakstura jociņi šķiet pliekani un sekli. Es sagaidu, ka mans atalgojums saskanēs ar tādā pašā amatā esoša vīrieša atalgojumu (ak, naivā es). Es sagaidu, ka pasniedzējs universitātē klaji nenonicinās pētnieku pārī esošās sievietes sniegumu kopējā pētījuma izstrādāšanā (arī te es maldos, jo izglītības sistēmā pastāv arī tādi kadri). Man liekas pilnīgi normāli, ka sievietes intelektuālās spējas tiek novērtētas līdzvērtīgi vīrieša spējām, un spriedumi par hormonu, emociju, dzemdes dziņu un tamlīdzīgu rudzīšaforismu ietekmi uz sievietes darba kvalitāti neko labu neliecina par to autoru.

Taču tad – kā neskaitāmas reizes iepriekš – enter child un visa kārtība sagrūst. Caput!

Es šoreiz nerunāšu par to, ka ļoti liela daļa jauno mammu neatgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un/vai arī saskaras ar diskrimināciju grūtniecības laikā. Nerunāšu arī par to, ka Latvijā vēl ir jūdzēm tālu no attieksmes un reālā atbalsta tēviem, lai iesaistītu viņus bērnkopībā (atšķirībā, piemēram, no Zviedrijas, kurā novērots jauns fenomens – latte fathers). Nerunāšu arī par citām sociālām netaisnībām, kas mokoši lēni tiek izķeksētas no birokrātijas dūksnāja.

Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu.

001912830011.jpgRadusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.

Ar pirmo/otro grūtniecību un bērnu es kā tanks turpināju ierasto dzīveskārtību, pie sevis, citiem nemanot, tikai iekožot lūpā. Vai nu par to, ka sabiedriskajā transportā es bieži vien ar ratiem nevaru iekļūt (vai arī, ja esmu iekļuvusi, pensionāru ordas aizņem vienīgo ratiņiem paredzēto vietu). Vai nu par to, ka Rimi likvidējuši grūtnieču/bērnu vecāku kases, kas padara stāvēšanu garās rindās grūtniecības pirmajos mēnešos par pilnīgāko elli (to be fair, pašapkalpošanās kases tagad ir tiešām visur un tās savu mērķi pilda labi). Vai arī par to, ka es nespēju norīt kaunu par bērna izpildīšanos publiskās vietās, un nespēju pārstrādāt neizpratnes pilnos svešinieku skatus par manu izlaisto bērnu, kas ir vairāk dzirdams nekā redzams.

Ir neizturami nomācoša sabiedrības daļa, kurai ne vien ir vienaldzīga līdzcilvēku labklājība, bet – vēl trakāk – kāda pretimnākšana ārkārtas situācijās šķiet nedabiska, nosodāma. Pasargievs izrādīt kādu labvēlību – nē, tieši otrādi, dzīve visiem ir jāpadara grūtāka, jo manā laikā tā bija.

Un tad, protams, ir tā otrā, latviski siltā sabiedrības daļa. Don’t get me wrong, ir pārsteidzoši daudz indivīdu, kas pagūst atvērt durvis ratiem vai pietrūkstas kājās sabtransportā, savā periskopā vien nomanot vaļa aprises. Bet lielākā daļa ir nu ko es traucēšu, ja gribēs, paprasīs tipa cilvēki. Personas, kas palīdzību neatteiks – bet sagādās šķērsli: lūdzējam jāpārkāpj latvieša dzīvesziņas (vai modernās woman, who has it all stereotipa) nospraustie ni-ni baušļi un kaut kas aktīvi jādara.

Ar pirmo/otro grūtniecību un bērnu es retu reizi kad tiešām ļāvos lūgt, prasīt, uzstāt. Bet šoreiz ar enter second child man ir atvērusies jauna, iepriekš nemanīta, latviskajā kodā neierakstīta Ain’t nobody got time for that čakra, kas gandrīz pilnībā pīšļos satriec pelēko peli manī. Ja man vajag palīdzību iegūt savu snikeru, es to vienkārši palūdzu un pasaku paldies. Ja es gribu atpūsties, jo esmu pilnībā izsmēlusi savas enerģijas rezerves, drasējot pa māju ar sīci, kamēr vīrs ar grāmatu laiski čillo dīvānā – sorry čali, es to arī pateikšu, un man ir vienalga, ka tu kurnēsi un pīkstēsi.

Ir brīži, kad nākas sev atgādināt par vienlīdzību, un ir brīži, kad nākas sev atgādināt, ka vienlīdzība nāk in all shapes and sizes. Palūgt palīdzību iecelt ratus tramvajā nav nekas nosodāms, tāpat kā palūgt vīram nomainīt miljono pamperu, jo tev vienkārši vairs nav spēka. Ir vienkārši jāatver mute un jāpaprasa!

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: