Pūļa cilvēks

puiks laimīgi sēž kāda lielveikala spožajā rotaļu auto. nē, tas nav iedarbināts, bet mamma gādā par skaņu efektiem un, godīgi sakot, stūres grozīšana ir gana laba izklaide. viņš brauc, brauc uz Kandavu, brauc uz Cekuli, brauc uz Rīgu, un katram garāmgājējam, kas aiztraucas garām, velta starojošu acu skatu un vēlīgu mājienu – atā atā – jo viņš taču dodas prom. taču neviens, neviens pats no drūmajiem, īgnajiem veikala apmeklētājiem ar pelnu krāsas seju nereaģē. puikam nerūp, puiks brauc tālāk un viņa pasaule paliek tikpat krāsaina, rūp tikai man.

Kā bezbērnu puspieaugušais es dievināju pilsētu un tās tīkamo anonimitāti, vienveidīgās, netraucējošās masas un absolūto vienaldzību pret apkārtējiem. Pilsētas pūlī tu izšķīsti, tu rodi veldzējumu tā pelēcībā un banalitātē. Masai nerūpi tu un tev nerūp tā. Jo mazāk kaimiņus tu redzi/dzirdi/pazīsti, jo esi laimīgāks. Gājiens pa ielu/lielveikalu/muzeju/izstāžu zāli sniedz sirreālu baudījumu, jo līdzcilvēki ir tikai butaforija, kas līgani paslīd tev garām bez sekām.

Taču – kā jau neskaitāmas reizes iepriekš – enter child un tavas būtības iekšējie mūri sāk trīcēt un atlobās apmetums no trauslākajām sienām, piemēram, mīlestībai pret lielu pilsētu un vienu no tās varenākajiem trumpjiem: visnotaļ vienaldzīgu pūli un nezināmiem kaimiņiem. Vienaldzība un nihilisms pēkšņi ne vien sāk traucēt, bet maitāt dzīvi un tu saproti, kādēļ teorētiski cilvēks ir bara dzīvnieks.

Maza bērna pirmajos dzīves gados (..) bērnam ir vajadzīgi dzīves apstākļi, kas viņam atvieglotu absorbēt un uzņemt sociālo attieksmju paraugus un tikumiskās vērtības, kategorijas*. Un, lai cik šķebinošs kļuvis vārds tikumisks, galvenā doma ir – bērns, īpaši pirmsskolas vecuma bērns, modelē savu uzvedību, uzsūcot apkārtējo darbības, attieksmes, labo vai slikto piemēru.

Dzīvojot mazā pilsētā, kur vairāk vai mazāk pēc sejas pazīsti savējo un būtībā ikviens ir daļa no vienas paplašinātas ģimenes, ar bērniem savā ziņā ir krietni vieglāk.

Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) radījis konceptu trešā vieta (third place) – vieta, kas ir sabiedriski svarīga, kas veido vietējo komūnu un kas papildina indivīda neformālo, sociālo dzīvi ārpus mājām (pirmajai vietai) un darbam (otrajai vietai). Lai gan primāri autors runā par krodziņiem, kafejnīcām, kur dzimst publiskā doma, viens no viņa trešās vietas piemēriem ir galvenā iela (main street) pilsētā ar mazu iedzīvotāju skaitu. Galvenajā ielā noris visa pilsētas dzīve – tur cilvēki strādā, seniori sēž uz soliņiem un gudri spriedelē, bērni spēlējas vai laiski dzīvojas vietējās kafejnīcās, tirgotavās, pat īsti neko nepērkot, bet uzsūcot dzīvi sev apkārt – mācoties no pieaugušajiem, pavadot laiku ar viņiem, apgūstot sociālo dzīvi. Ir jūtama kopienas modrā acs – kas kā Big Brother neuzkrītoši vēro visus, gādā par kārtību, gādā par drošību.

Nospiedošā lielpilsēta nekad nebūs idilliska Andersona filmas cienīga pilsētele, te tev nav nekāds villageEs pat nerunāšu par traģiskiem notikumiem un bērnu atstāšanu novārtā, kas nav retums, bet par tīriem sīkumiem – par mazā cilvēka mācīšanos. Lielpilsētā no pūļa tāds mazs knislis var uzsūkt tikai pelēcību un vienaldzību. Nav runa par palīdzību iecelt ratus sabiedriskajā transportā vai durvju pieturēšanu grūtniecei u.tml. (which would be just great, ja ikviens saprastu, cik ne vien forši, bet normāli tas galu galā ir), bet pat ar pašu basic, piemēram, kaimiņu sveicināšanu kāpņu telpā. Pilsēta uzbūvē tādas barikādes, tādas šaurās viduslaiku ieliņas tavā prātā, ka tu pat neiedomājies par līdzcilvēku, nē, tu nemaz neredzi viņu.

Un tā – mans bezgala emocionālais un jukušās mātes cienīgais monologs tuvojas izskaņai ar graujoši bezkaunīgu lūgumu: es negribu, lai mans bērns (un šeit dzimums tiešām nav no svara) izaug nepieklājīgs, es negribu, lai mans bērns nepietur durvis cilvēkam ar milzu maisiem rokās, es negribu, lai mans bērns nesveicina kaimiņus, skolotājas, u.tml., es negribu, lai mans bērns nepiedāvā krēslu vecākam cilvēkam sabiedriskajā transportā and the list goes on and on. No savas puses es, mūsu ģimene darām visu iespējamo, lai sniegtu labāko piemēru. Nu varbūt saņemies un nākamreiz kādam knislim parādi labu piemēru arī tu! Tu neesi viens – pat pūlī.

 

 

* Prudņikova, I. (2004). Montesori pedagoģija ikdienā. Rīga: RAKA.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: