Un Tu

– mēs esam tik kardināli atšķirīgi cilvēki.
– jā, es esmu skaists un gudrs.
– un es?
– un tu…

Kārtējā tumšā, drūmā nakts, kad guļu, ierušinājusi galvu spilvenu spilvenos. aptumšojošie aizkari aizvilkti līdz pēdējai vīlītei cieši kopā. Telefoni atslēgti. Ommm es guļu es guļu es guļu es cītīgi skaitu savā prātā aitu vietā. Bet sirds sitās ausīs, kaimiņu klusās sarunas kaitina, un es vērpjos uz riņķi savā segā, uz riņķi vien. Tu iekrācies, es Tevi pabikstu. Iekrācies atkal, mans grūdiens ir spēcīgāks. Otrā istabā iepīkstas mazais knariņ,š un pacietīgi, neko nesakot, Tu piecelies, sega velkas pa grīdu Tev līdzi. Un tā Tu vairs nezini, cik reizes esi naktī modies, lai iedotu padzerties, lai uzraustu segu uz salīgām pēdām, lai pārbaudītu, cik ilgi vari gulēt, līdz jāceļas 06.30 uz darbu.

Bet es guļu.

Kārtējās brīvdienu pusdienas, ko es ar mīlestību un teicamnieces centību esmu rūpējusi, ko Viņa Austrība nevēlas. Vai Tu saki, lai es iededzu sveci? Ok, te būs. Nē, not what I had in mind, mom. Ne kripata vairāk, bet šim vēders kurkst. Laikam atkal nāk zobi. Tie mūžīgie zobi – lai kas nenotiktu, vienmēr jau vainu var uzgrūst uz tiem. Nu varbūt tikai gaļu? Ga-ļa. Gaļa. Viņš spītīgi purina galvu un, lai ko es darītu, ne kumosa vairāk neēd. Un tad, lai mans pacietības mērs būtu galīgi piestūķēts ar samazgām līdz augšai, pēdējā apēstā karote tiek kumosu pa kumosam izpreparēta ārā no mutes. AUSTRI NEDARI TĀ. Sarkans pazib man gar acīm – TĀ NEDARA AR ĒDIENU.

Bet Tu tikai sakod zobus, atstum viņa krēslu no galda un izņem bubuli no tā. Seko īsas, stingras, taču mierīgas pārrunas. Puiks aizbizo, mēs turpinām ēst. Es atkal elpoju.

001215630027Kārtējā diena, kad plāniem ar buldozeru pārbrauc pāri kāds pārsteigums – šoreiz lietusgāzes. Vai ledaini griezīgs ziemeļu vējš, vai sniega vētra – have your pick. Es jūtos zemāka par zāli, niķīga, kašķīga. Man ir jāmācās, man ir jāiztīra māja, man ir jāsagatavo pusdienas. Man man man. Un vēl jāiziet pastaigā ar puiku. Tu nopūties. Es satuntulēju mazo minku. Jūs izejat ārā tajā draņķa nelaikā.

Un es siltumā varu izdzert kafiju mierā. Klusumā. Viena. Un tad ķerties pie visiem darbiem, kamēr Tu divas stundas staidzinies un staidzinies, un bezgalīgi staidzinies pa pelēkajām, Po romānu cienīgajām, tukšajām ielām. Tu vēl atnāc mājās ar puķēm – man. Jo nu tirgū bija baigi lēti – 0,80 eiro gabalā. Un man patika krāsa. Jā, man arī patīk krāsa.

Un man patīc Tu – arī ar visu savu nevaldāmi konservatīvo, bieži vien neizprotami savādo raksturu un īgņošanos par neko, ar savu atgaiņāšanos no manis, kad vēlos Tevi apskaut, jo Tu esi tik noguris, ar savu neholivudisko attieksmi pret laulību un mīlestību, ar savu kavēšanos atbalstīt manas trakās idejas, ar savu klusēšanu, kad gribu dzirdēt Tavas domas, ar ar visu Tevi līdz pašiem pirkstu galiņiem. Ar visu nogurumu, ar visām dusmām, ar visu eiforisko prieku, ar skarbo humoru un melno attieksmi pret dzīvi – jo Tu taču esi Tu.

Un es zinu, ka nekad neizlasīsi šo patētisko cheesy cheesy kinda motel art mīlas balādi, jo tas viss Tev šķiet lieks, un paviršs, taču es citādi nemāku.

es Tevi mīlu, minka.
– neticu, Tu mani apprecēji naudas dēļ. un tāpēc, ka esmu auglīgs.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: