Digitālā bērnība

* puiks entuziastiski rāda uz datoru.*
– Vai Tu vēlies, lai es uzlieku mūziku? Bet tā vajag arī teikt! Mū-zi-ku!
* puiks enerģiski māj ar galvu.*
– Ok,
let’s rocknroll, baby! Nē, drīzāk let’s opera-and-roll!

Saki, ko gribi, bet bērns mācās atdarinot. Ja tu lasīsi grāmatu, viņš sēdēs uz savas vatētās segas turku pozā, atvērs savu bilžu ābecīti un skaļā balsī vāvuļos tev priekšā – pamēģini tikai neklausīties. Ja tu savilksi seju grimasē un tā būs īsteni spilgta, there’s a fat chance, ka tā grimase duplicēsies uz mazā kukaiņa sejas un iegūs vēl tik dziļdomīgus papildinājumus, ka bīsies uz sevi skatīties spogulī. Mazais mincis – pirms atklās savu es – meklēs iedvesmu tevis iemīļotās lietās, mūzikā, iecienītās nodarbēs, it visā.

Bērns tik tiešām visu uzsūc un gribi vai negribi (drīzāk jau gribi), tev jāpiemēro sava uzvedība, lai tavs mini-me izaugtu par labu cilvēku. Jo Viņa Austrība aug varenāks un parādās arvien jaunas personības šķautnes, kurās redzu sevi, jo aktuālāks kļūst jautājums par viedierīcēm. Kā pieaudzis cilvēks, es sevi vairāk vai mazāk spēju kontrolēt un atraut no valdzinošā, taču diezgan vēsā un neinteresētā ekrāna. Es pat varu iegūt kādu atgriezenisko saiti un validēt savu eksistenci sociālajos tīklos, pamatojoties ar sarunām ar saviem tviterdraugiem. Bet bērns?

001767960019Jau iepriekš esmu minējusi, ka daudzējādā ziņā esmu savos 28 gados diezgan konservatīva un varbūt par jocīga būtne, taču es esmu par to, ka ievelkošās, vēsās un neatsaucīgās viedierīces mazuļa rokās jāieliek pēc iespējas vēlāk. Tas skatiens, ko mazulis velta planšetei, telefonam, jebkuram ekrānam, ir tik dzīvs, tiek ieinteresēts, ka, no vienas puses, man tīri skauž. Tā bezpersoniskā ierīce ar vienu spožu aci ir pilnībā pārņēmusi mazuļa domas, es, visa offline pasaule ir kļuvusi vienaldzīga. Šajā skatienā ir arī kas baiss, jo, šķiet, sīkais visu savu es ir izslēdzis, augšupielādējis in that thing.

Manā prātā citu vecāku piedāvātie argumenti bet paskaties, cik labi mans/-a māk datorus izšķīst nebūtībā, kad redzu histērijas pie ekrānu atņemšanas vai ekrānlaika ierobežošanas (centieniem). Es vēlos, lai mans bērns vispirms pasauli apgūst offline, jo ir tik daudz, ko var iemācīties, izmēģināt pašam, nevis izmantojot kādu aplikāciju. Manot kādos tempos mazuļi spēj tīri instinktīvi apgūt skārienjūtīgos telefonus, gaist jebkuras šaubas par to, ka varētu kaut ko nokavēt.

Bet nu labi. Katram savs. Mans mazulis netaisa histērijas, kad palūdzu atpakaļ savu telefonu, ko tas uzgājis, taču spītīgi atsakās atdot manus katlus un karotes, kas iesaistīti kastaņu zupas vārīšanā viņa lācim un ezim. No mazu bērnu niķiem neaizmukt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: