Mēs pārtiekam viens no otra

mēs pārtiekam viens no otra
un nevis no pārtikas precēm,
un gaisma no tavām acīm
nāk lielāka nekā no svecēm.

Nikni nodūc modinātājs. Nē, es vēl neesmu gatava celties. Snooze. Otrā istabā kaut kas sakustas. Kopš cīnos ar bezmiegu, vīrs naktī ceļas un dodas pie puikas manā vietā. Tātad arī šonakt minka ir ņaudējis. Labi, ka nedzirdēju. Bzzz bzzz bzz. Nē, tagad vai nekad. Es esmu augšā. Autopilotā top kafija. Kāds spēks šķietami ārpus manis izņem no ledusskapja vakar iemērkto putru, uzliek uz plīts, piešķiļ liesmiņu un atlaiž mani virtuves krēslā ar kafijas krūzi rokās (manās?). 7 minūšu laikā esmu pamodusies tik tālu, ka spēju uzkrāsot acis, nenovelkot līnijas pār visu seju. Drēbes. Soma.

Vai tiešām man būs jāaiziet uz darbu, kamēr šie abi gulēs? Nē, es taču nevaru būt tik neciešami cietsirdīga būtne, ka vēlos viņus abus pamodināt, vai ne? Saņemos. Uz galda nolieku D vitamīnu, pierakstu pēdējos norādījumus attiecībā uz pusdienām un uzkodām abiem maniem vīriešiem. Tev es atstāju vakardienas lasi. Puikam uztaisi dārzeņus mazos kubiciņos. Es visu jau esmu sagatavojusi, Tev tikai jāizcep. Es savelku seju nīgrā smīnā. Tas jau esot tas grūtākais – cepšana.

Vajadzētu nodot skaitītāju rādījumus. Bāc, vairs nav banānu. Un puikas šķidrās ziepes iet uz beigām. Jāpieraksta. Vai tiešām viņi abi necelsies un neiedos man buču? Skābu ģīmi es lēnām velku zābakus. Vēl lēnāk to darīt nav iespējams. Ir plkst. 07.31. Nē, man tiešām ir jāiet.

Mammmm.

Otrā istabā es dzirdu noklikšķam manis tik izmisīgi gaidīto gaismas slēdzi. Labrīt, runci! Es dzirdu tēti izņemam minkānu no gultas. Atskan basu pēdu plikšķināšana pa koka grīdu. Cik cik cik, šujmašīnas adatas cienīgā ātrumā. Puika ir pie guļamistabas durvīm. Durvis atveras.

Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.

Trīspusējā uzlāde ir galā. Puiks ielec tēta rokās. Buča. Buča. Es apvelku mēteli. Vēl divas bučas. Attā attā attā. Un nu jau mincis liek aizvērt durvis, lai viņš var uzlikt ķēdi. Es pamāju saviem abiem no pagalma. And I’m off. Kaut katrs jaunā gada rīts tik silts un tik pārpilns  mīlestības, tad es izvilkšu līdz gada beigām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: