Forever the underdog: mamma, bērns un darbs

– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.

Pirms kāda laika @realaGrutniecba iečivinājās, ka nu viņas nedēļā ir tikai divas dienas – jo pārējās tiek pavadītas darbā. Man pēc šādas mērauklas sanāktu, ka jau vairāk nekā mēnesi nedēļa ir saīsinājusies par divām dienām, jo piecas vēl tīri labi skaitās. Un tomēr, lai gan esmu nomainījusi savu titulu no mājmammas uz daļēji strādājošas mammas statusu – es nevarētu teikt, ka šis divas darba dienas ir emocionāli tukšas un depresīvas kā melnākais melnais caurums, .

Ir bijušas neskaitāmas virtuālas diskusijas, kurās arī es esmu kašķējusies, aizstāvot savu pozīciju – manuprāt, neeksistē pilnas un nepilnas slodzes mammas, jo mamma ir statuss, ko nevar ietilpināt robustos maiņu darba laika apzīmējumos. Tu esi mamma un viss. Atgriežoties formālā darbā, tu savu slodzi mājās nemazini, pat ja outsource-o to tādam ārpakalpojumu sniedzējam kā ome vai aukle. Arī esot darbā, tu esi tikpat pilnasinīga mamma, kā esot tikai mājās, jo – let’s be frank – pat dzīvojoties nemitīgi, 24/7 ar bērnu, tu nenododies tikai un vienīgi savam radījumam, ne ar acs kaktiņu nepašķielējot, piemēram, grāmatā, e-pastā, sociālajos tīklos u.tml.

Paturot šo prātā, skaitot santīmu pie santīma, ar vīru nolēmām, ka atgriezīšos vecajā darbā uz pusslodzi (ko paldiesdievam man piedāvāja) līdz sagaidīsim puikam rindu bērnudārzā (skaļi, skumji smiekli – mēs esam 700+ rindā uz vietu 2018. gada septembrī). Un es saku nolēmām, taču realitātē vīrs ar vagara stibiņu mani motivēja, kā argumentu norādot, ka I’m freakin’ loosing my mind, tik ilgi nenodarbojoties ar pašizpausmi un pieaugušo lietām. Piekritu.

Tā katru otrdienu un piektdienu es vienojos ar pelēko, drūmo masu ielās, kas, acis nodūruši, no svešinieka smaida vairoties, plūst uz savām darbavietām, kur izšķīst cita biroja planktona fonā. Gandrīz katru darba dienas vakaru (ar biežiem izņēmumiem) mēroju 47 minūšu garo ceļu uz Maskavas forštati, lai iegrimtu zinību dzīlēs un izzvejotu maģistra grādu. Paralēli es esmu iemetusi makšķeri ar cerībām izvilkt jaunu darba vietu, kurā es varētu strādāt mazliet vairāk, taču daļēji no mājām (atsevišķa tēma, bet es in general esmu four-hour-woring-day domas aizstāve).

002181460010Man strādāt tīk un es jūtos ērti savā darba ādā, tādēļ, lai gan sākotnēji domās riju asaras, no rīta atvadoties no puikas, un lai gan bērns ir kļuvis dadzīgāks – it kā visās pārējās dienās būtu jāatstrādā zaudētās tuvības stundas – šīs divas strādājošās dienas paskrien ātri un lielākoties ar gandarījumu. Kā foršā runātīgā Māra jau rakstījusi, es arī gādāju, lai tad, kad esmu ilgāk prom, atkal kopā pavadītais laiks ir saturīgspieblīvēts ar spēlēm, grāmatlasīšanām, kopīgām ēstgatavošanām (ko dienās, kad visu laiku pavadām kopā esmu atšķaidījusi ar citiem elementiem, piemēram, pastaigu ārā vai pašplūsmas spēlēšanos ar mammu fonā).

Mūsu ģimenē šāds modelis šobrīd strādā. Un, lai gan iekrājumi deg kā Atsaucīgo māmiņu foruma vidējās lasītājas čeki čika laikā, es nesteidzos atgriezties darbā uz pilnu slodzi klasiskā izpratnē. Nē, es neesmu gatava neredzēt savu bērnu uzaugam, kā to darīja mūsu mammas un vecmammas. Nē, es neesmu gatava pavadīt ar savu puiku visu, visu laiku, jo vēlos, lai viņš iepazītu un pielāgotos dažādām situācijām un cilvēkiem (un arī es vēlos piedalīties ģimenes finansiālās stabilitātes cīņā).

Vidējā uzņēmēja acīs es vienmēr būšu underdog, jo, pēc manas līdzšinējās pieredzes, par spīti visam, retais izņēmums ir gatavs pieņemt darbā mammu ar mazu/-iem bērniem un arī tad tikai uz pilnu slodzi, jo gluži vienkārši – citādi tas viņam īstermiņā nav izdevīgi (lai gan ironiskā kārtā pēdējās darba intervijas ir vadījušas un mani atraidījušas tieši sievietes). Kā draugs reiz minēja – tikai bankās un starptautiskos, rietumnieciskos uzņēmumos ir skaidri izstrādāta uzņēmuma personāla programma un padomāts par to, ka cilvēkiem mēdz dzimt bērni, cilvēki mēdz saslimt un ka tas ir normāli. Jebkurā citā situācijā sieviete ar bērnu – turklāt tāda, kas vēl vakaros mācās – ir pēdējā vietā kandidātu sarakstā uz labu amatu.

Visi sagaida, ka underdog jeb tas, uz kuru totalizatorā neviens neliek likmes, zaudēs, izgāzīsies, crash and burn, taču piemēri ik uz soļa liek atkal un atkal pārliecināties, ka tieši šie spēlētāji bieži vien pozitīvi pārsteidz. Tas man uzdevums nākamajam gadam.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: