Tajā kokā būtu ērti uzrāpties

Ielieku Austri mazo knariņu šūpolēs. Sēž kā sēne un kūļā kājas.
– Tev ērti? Labi.
Šķelmīgs smīns no vienas auss līdz otrai. Pastiepjas roka ar noteikti nostieptu vidējo pirkstu, kas rāda uz blakus esošajām, lielo bērnu šūpolēm. Mammai arī jāšūpojas.
– Sarunāts. Es arī!

Ilgs laiks pagāja, līdz pieradu, ka esmu mamma. Retrospektīvi lūkojoties pagātnē uz to izpūrušo (ai, ha, es vienmēr esmu izpūrusi un man tā patīk), sagurušo, F izmēra krūšu nomocīto sievieti ar zīdaini rokās, varu šobrīd secināt, ka, nē, tad nebūt nebija vieglāk, bet tad bija vienkāršāk.

Tad es biju ar vienu es – sadrumstalotā miega un pārguruma diktētie noteikumi mani piespieda reducēt sevi līdz tikai vienam es: mamma. Pazuda es, sabiedrisko attiecību speciālists, es, wannabe amatierfotogrāfe, pat es, sieva, dažubrīd aizpeldēja, jo visu savu būtību bija jāvelta sīksīkai dvēselītei, izlejot sevi pienā, siltos, mazliet kaulainos apskāvienos un saldsērīgos, savstarpēji konfliktējošos mirkli-nebeidzies un ak-dievs-kaut-ātrāk-šis-koliku-posms-izbeigtos brīžos.

Aug Austris un kā suņusēnes uz sūnaina, mitra koka stumbra aug arī lomas, jauni es, kas man jāieņem un jāiešuj, jāpiešuj sev klāt. Un es pat nerunāju par es, pareizi-es-taču-esmu sievavai, es, atkal-studente, es runāju par jaunajām mammas šķautnēm. Ja iepriekš, mammas sūtība būtība bija kristālskaidra trīsvienība piens-mīlestība-miegs, tad šobrīd, vienīgajam bērnam ģimenē ir nepieciešams arī pilnvērtīgs rotaļbiedrs, kas iemāca nerātnības, vecāks, kas ierāda noteikumus un pasaules kārtību, un vēl sazin-kas.

01350023Visi es biežāk vai retāk savstarpēji konfliktē, spiežot noteikt prioritātes. Ja agrāk dilemmas bija starp to, vai pavadīt laiku ar draugiem, vai palikt divvientulībā, ilgāk pastrādāt vai uzmest un vakarā aiziet uz bāru, tad šobrīd visbiežāk jāizvēlas starp mean-mom un fun-mom personības šķautnēm.

Ja ierādīšu viņam kā slēpties un biedēt citus, skaļi saucot , vai tas won’t bite me in the a*s pēc dažiem mēnešiem? Ja aizliegšu tašķīties peļķēs, vai pārāk neierobežošu to mazo bērnu? Vai ļaut aiziet vēlāk gulēt šo vienu pašu reizi, jo ir tik jautra kopīga spēle, vai tomēr palikt pie noteiktā režīma?

Ticu, ka nākotnes es pasmiesies par šīm triviālajām pseidoproblēmām, tomēr tās ir manas ikdienas rūpes un raizes te & tagad. Citu nezinu. Līdz atgriezīšos darbā nākamnedēļ un manai personībai pieaugs vēl viena pūķa galva – es, atkal-sabiedrisko-attiecību-speciālists. Līdz tam – ziniet, no rīta šūpoties ir dikti terapeitiski un es zinu pāris labus kokus, kur centrā var uzkāpt, parādīšu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: