Mans būs mans jeb FIN zīdīšanai

Nu, minci, piens!
– *astoņkāja cienīga izlocīšanās no guļus pozīcijas manās rokās atpakaļ sēdus*
– Piens! Am-am! Negribi?
– *joprojām spītīgi sēdus, puiks apliek rokas man ap kaklu cieši, cieši un piekļauj vaigu manējam*

Pavisam sīkam kukainim graujošajos deviņdesmitajos prātā spilgti iespiedies raidījums Mans būs mans. Īsti neatminos, par ko tas bija – šķiet, sertifikātiem – tomēr frāze kā klišejiskās rokmūziķu plaukstas cementā Liepājas slavas alejā atstājusi savus nospiedumus manā prātā.

Kā sīkam kukainim ideja, ka Mans būs mans, protams, asociējas ar bārbijām un grāmatām, kas jāslēpj no mazā brāļa sirojumiem. Mans būs mans, un tavs būs mans, un viss, kas vispār iedomājams eksistējošā pasaulē, būs mans. Tikai pieaugot, tikai pēc bērna (varbūt atmetam to nelietderīgo mūsu ērā un pirms mūsu ēras, ja reāli lietojam tikai kopš bērna un pirms bērna, hm?) – tikai pēc bērna tu tiešām, tiešām apjaut, kas ir – vai drīzāk bija – tas mans. Savukārt tikai pēc zīdīšanas beigām tu beidzot līdz sāpīgumam izjūti to nepiesieto es, kas tagad būs mansVismaz līdz nākamajai grūtniecībai (ja paveiksies).

86830007.jpgI’m gonna just put it out there – pastāv pozitīvi zīdīšanas stāsti arī pēc ķeizargrieziena operācijas, tik tiešām! Mēs ar Austri kalpojam par lietisko pierādījumu. Turklāt es ar savu maniakālo perfekcionismu un piekasīšanos pie katra sīkākā nieka, ar savu mūžīgā dzinēja cienīgo satraukšanos nozīdījos līdz – drumroll, please – 1 gadam 1 mēnesim un 13 dienām! Nedz mana, nedz mana vīra mamma padomjlaikos neizvilka pat līdz 3 mēnešiem – un es ar visu neticēšanu sev tiku tik tālu, pierādot manu subjektīvo un gan jau ļoti nepareizo pārliecību, ka ne vienmēr piens ir galvā vai gēnos, bet bieži vien tas vienkārši tavā subjektīvajā ķermenī.

Ar visu stresošanu un slēptajām bailēm, ka piens beigsies, Austri baroju bieži un uzstājīgi, ievērojot vien sev zināmu grafiku un līdz apnikumam studējot mazā sīkaliņas grimases un vēlmes. Uz beigām zīdīšana man par pārsteigumu pēkšņi kļuva par mīļu un baudāmu ik vakara rituālu, liekot aizmirst sen pārdzīvotās sākotnējās sāpes, dusmas un pieliekot sirdssiltu punktu kārtējai kopīgajai dienai.

86830015.jpgUn tad – kad šķiet, ka esmu labi iekārtojusies un turpināšu sevis nosprausto grafiku zīdīt līdz mazuļa pusotra gada vecumam – zīdainis izdomā, ka vairs nebūs zīdainis, bet gan liels bērns. Liels bērns, kas nīst pasīvo guļus pozīciju, un kas vēlas itin aktīvi piedalīties mammas (un tēta) apskaušanā kā līdzvērtīgs.

Tādēļ nu – pēc trīs ar astīti gadiem – pēc divām grūtniecībām un zīdīšanas maratona es beidzot esmu tikai es, līdz pēdējai šūnai jūtot, ka mans būs mans. Mans vēders prasīs glāstīšanu ne tādēļ, ka tajā spirinās kāds mazs kunkulis, bet gan tādēļ, ka esmu saēdusies pelmeņus. Tas superekošmeko-ēdiens ir tikai man, manai veselībai un labsajūtai, ne tādēļ, ka piens būtu (varbūt) gardāks un pilnvērtīgāks. To glāzi vīna, ja vēlos, es varu, es drīkstu dzert tūlīt – man nav vairs nekas jāgaida. Es neesmu fiziski piesieta. Es ēteriski plivinos izplatījumā.

Es esmu sev, tikai sev, un, lai gan sākotnējās sajūtas ir bitter-sweet, ilgtermiņā nav nekā bitter, ir tikai sweet. Puiks pats izvēlējās būt liels, būt pats, veidot sevi ārpus manis un ļaut man turpināt dzīvot savu dzīvi. Un, uzklausot citas mammas un zinot, ka ne visos gadījumos šis ir gluds pārejas posms, man jābūt pateicīgai par sava mazuļa stūrgalvību un apņemšanos būt lielam puikam. Un es esmu. Precīzāk, es tūliņ, tūliņ būšu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: