Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes

*plkst. 01.34. kārtējā nakts, kad bezgalīgām stundām ilgi cīnos ar piķa melno tumsu un sevi. un zaudēju.

– Kas ar tevi noticis?
– Nekas. Es tikai nevaru aizmigt. Atkal.
– Kā tu jūties?
– Bēdīgi.
– Es domāju vispārīgi.
– Bēdīgi. Un man ir bail.

Pirms gada, gaidot mazuli, man bija tik ļoti bail. Tagad, gads apkārt un man vairs nav bail no itin nekā – šādu vai līdzīgas frekvences ierakstu lasīju kādas slavenas mammas Instagram profilā līdzās hiperiedvesmojošai come-at-me-bro fotogrāfijai. Viņa, šķiet, tiešām spridzina – ir darbs, ir bērns, ir nenormāli aktīva sociālā dzīve, ir instavīrs un spoži konkursi sociālajos tīklos, kuros var iegūt absolūti neaizvietojamu svaigāko tendenču toņos ieturētu lūpukrāsu vai ko tamlīdzīgu.

Un te, lūk, vēl viena mamma, kas spēj sevi saskaldīt pa atomiem, apvienojot divu mazu knapsieriņu bērnaudzēšanu ar doktorantūras studijām un darbu. Un vēl viena bezbailīga lācene, kura burtiski izstaro spēku un neaprakstāmu varenību, cīnoties ne vien par sava, bet par visu īpašo bērnu vietu zem saules.

Un tad esmu es.

86830003.JPGNepārprotiet mani, es sekoju līdzi šo un citu, manuprāt, fantastisko vienradžu nereālajiem piedzīvojumiem, lai gūtu pārliecību, ka es arī varu izkārpīties no sava melnā cauruma, kurā mani iesūkušas un pamazām saēd bailes. Un, jā, es apzinos sociālo tīklu puspatiesības, taču, pat distancējoties no citu sieviešu dzīves un piezūmojot savu ikdienu, es jūtos pazudusi. Kopš esmu mamma, es pēkšņi esmu kļuvusi par stūrī iedzītu, asarās izmirkušu zaķpastalu.

– Tu vienkārši esi par ilgu aizsēdējusies mājās. Tev jāmeklē jauns darbs, Tu esi iestājusies maģistrantūrā, viss tūlīt aizies.
– Jā. Bet es nevaru.
– Ko Tu nevari?
– Es nevaru viņu atstāt. Es vienkārši nevaru. Mani pārņem stindzinošas bailes, domājot par to, ka es visu dienu viņu neredzēšu. Tās smacē. Es nevaru.
– Tu vari. Runcis ir liels, paskaties uz viņu. Viss būs labi.

Manu smadzeņu racionālā puse (cik nu daudz to izmantoju), klusi pamāj ar galvu – mhm, tieši tā. Viss būs labi. Ir jāatgriežas dzīvē. (Tas nekas, ka atgriezties dzīvē es ar skumjiem panākumiem esmu centusies jau pāris reizes – gan dodoties uz jogu reizi nedēļā, gan ieplānojot me-time, kura laikā, kā izrādās, vīrs, laiski piepacēlis kājas, lasa kārtējo grāmatu, bet paipuisīts rātni spēlējas). Bet šoreiz es tiešām atgriežos dzīvē, un viss būs nopietni – iesākumā universitāte dažus vakarus, vēlāk pusslodzes vai pusmājas darbs, tad pilna slodze, tad bērnudārzs. Un aizies. Tas viss ir dabisko lietu kārtībā, tā darījušas sievietes pirms manis, tā darīšu arī es.

Un tad iekaucas harpija manā emo smadzeņu puslodē. NU KĀ?! Kā es tā vienkārši pacelšu asti un aizsvilpšu, atstājot tādu sīku dvēselīti. Savu dvēselīti. Un, jā, šī mazā dvēselīte spēj sāpīgi piesūkties pie vaiga kā mega-dēle kvēlā mīlestībā, bumsīt pa galvu ar savu galvu ar tādu entuziasmu, ka zils gar manām acīm. Jā, viņš spēj apbrīnojami ilgi spēlēties savā nodabā, ar savu smaidu kausēt pat Rīgas remontstrādnieku sīvos ģīmjus. Un, jā, viņš tiks galā arī ar omi.

BET. Bet. Man ir bail, un es slīkstu.

86830014.JPGBailes piezagās pamazām. Sākotnēji – pēc mazāk veiksmīgiem piedzīvojumiem ar bērna nodošanu pieskatīšanā – es palēnām izslēdzu sev vakara pasākumus, piemēram, varbūtējus koncertus, vēlākas draugu pasēdēšanas. Alkoholu nelietoju, vīrs mīļš, bāru etaps, šķiet, noiets – nav liela bēda. Tad es sāku ravēt arī savus dienas pasākumus, radot aizbildinājumus ar dēla dienas režīmu. Taču arī tie man sevišķi nepietrūka un nepietrūkst vēl joprojām – uz muzejiem vai izstādēm tagad dodos ar puiku, kas nerāda sāļu ģīmi, piemēram, aplūkojot laikmetīgās mākslas svaigākās vēsmas. Paši ciešākie, pielīmētie draugi ar vīru ir kopīgi un tos periodiski satiekam trijatā.

Trijatā. Bailes atkāpjas, kad esam trijatā. Bailes atkāpjas, kad izslēdzu, iestūķēju vakuum-maisā un nogrūžu vecvecmammas skapī domas par pasauli tur, ārā, kur man tūlīt jāatgriežas, būtiski samazinot dažreiz tik nogurdinošo, tomēr tik sirdi sildošo, kā-ēst-nepieciešamo trijatā/divatā būšanu ar saviem diviem vīriešiem.

Visu vasaru (vai ilgāk, nezinu) pamazām kā zirneklis es aužu savu tīklu, vienīgais es nevēlos ķert mušas – bet alkatīgi medīju laiku, kas izsīkst. Laiku, kad esmu mājās ar puiku, laiku, kad esam mēs vieni paši, svaigizcepti vecāki un mazs, nu jau staigājošs mincis.

86830001.JPG

Mazais puiks ar mums ir jau gadu. Un, lai gan, man nav Groduma dukas, es sitīšu to dūri uz galda atkal un atkal, līdz ļaušu racionālajai pusei uzvarēt. Manas bailes nedrīkst iezagties arī bērna prātā, nedrīkst turpināt indēt vīru, kas bieži vien ziedo savu miegu, lai palīdzētu aizmigt man.

Vīrs vicina savu vagara rīkstīti. Rīt ir mana pirmā diena augstskolā. Ā, un, jā, es meklēju darbu, just sayin’.

 

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: