Negribu un nevaru

Pūk, Tu vari, lūdzu, paņemt Austri? Es gribu pabeigt pusdienas.
Es negribu.
negribu? Tev nav tādas opcijas.
Bet es vienkārši negribu.
Bet Tu nevari visu laiku darīt tikai to, ko gribi.
Es saprotu. Bet es negribu.

Kurā mirklī es no ēteriskas svilpastes kļuvu par mammu ar to medūzas cienīgo skatienuar to šermuļus uzdzenošo, asinsstindzinošo balsi? Laikam jau ikkatrā cilvēkā snauž ieprogrammēts nezvērs, kas mostas uz konkrētiem ārējiem stimuliem. Man ir daudz podziņu, uz kurām labāk nespiest. Viens no nesenākajiem meltdown iemesliem, kas, šķiet, nu ir beigts un aprakts, ir saruna par negribu un nevaru.

001332290014

Jau iepriekš esmu uzsvērusi, cik ļoti esmu tikai gandrīz mamma, cik ļoti man ir jāaug līdz, manuprāt, ar spožu nimbu un kristālskaidru auru apveltītam titulam Māte. Tieši tādēļ varu gluži vaļsirdīgi atzīties pasaulei, ka viens no netīkamākajiem pārsteigumiem, nopietni – pārsteigumiem – ir atziņa, ka mammas arsenālā ne vien teorētiski, bet arī praktiski nav vārdu negribu un nevaru. Puff. To eksistence ir noslaucīta no zemes virsas vai vismaz iebāzta tālākajā vilnas zeķu atvilktnes stūrī kodēm apēšanai.

40 grādu temperatūra un slimība nedod attaisnojumu to mazo kunkuli nebarot. Žēla ņaudēšana no sīča gultas naktī neapklust, līdz mammas roka vai krūtsgals nav sasnieguši kunga iecerēto atrašanās vietu. Nelietīgā galda kāja, kas patrāpījusies rāpulim ceļā, tiks lamāta tik ilgi, līdz mamma atnāks un samīļos nabaga apdauzīto pieri. Kad visas mantas ir sazvērējušās un kļuvušas garlaicīgas – jā, tas ir mammas uzdevums tās atkal iedzīvināt un uzburt vismaz īslaicīgu tingel-tangeli un jautrību.

Jā, mums ir tētis. Uh un ah, kāda ellīga svētība var būt tētis! Tomēr pēc nogurdinošas darba dienas arī supervaroņi bez apmetņiem var būt pārguruši un lūgt atelpu pirms otrā darba maiņas sākšanās. Diemžēl dažreiz – kā mana stāsta sākumā – mammas katliņš, tēvam atgriežoties mājās, jau svilpo, un viens šāds neveiksmīgāk noformulēts lūgums var likt katla vākam pacelties gaisā un applaucēt visus tuvāk stāvošos.

– Es tiešām negribu vairs kliegt. Es esmu nogurusi.
– Mana mamma nekad neizrādīja mums, ka ir nogurusi.

Complete meltdown.

001905190034.jpgArī mana mamma manās bērnības atmiņās vienmēr ir spējusi visu. Un vīra mamma tāpat. Un tā māšu māšu mātes pirms viņām. Es gan spilgti atminos arī mammas crazy eyes, bet par laimi spilgtāki ir tieši sievietes-varones mirkļi (piemēram, kad reiz svētdienā atgriezos no Zelta Sietiņa mēģinājuma ar tekstu, ka man rīt jābūt blondai, jo mani fotografēs – un mamma to paveica). Manuprāt, nekad neesmu bijusi diži slinka, bet vai tiešām ir pienākusi mana kārta šķirties no pilnīgi cilvēcīgās un normālās get out of jail free kartītes, no negribu un nevaru? Vai līdz ar tiem man ir jāatvadās no esmu nogurusies gribu vēl pagulētman jāpastrādā un citām debešķīgi skanošām frāzēm, kas deldēja manu, brīvās sievietes mēli?

Jā un nē.

Bērns mācās no piemēra acu priekšā, un es gribu viņam sniegt pašu labāko mācību materiālu. Lasu tā sparīgā, svarīgā kunkuļa acīs beznosacījuma mīlestību un, hell yeah, gribu dot viņam sevi visu. Tāds salds un nevainīgs, es-tevi-mūžīgi-mūžos-mīlu viņš man nebūs vienmēr, tādēļ, no vienas puses, viņš ir pelnījis visvarošu mammu. BET. Bet vismaz mūsu ģimenē valda līdztiesība – un ja es atvados no negribu un nevaru, to dara (drīzāk darīs) arī mans visvarošais vīrs. Harpija manī pieklust.

 

 

4 thoughts on “Negribu un nevaru

Add yours

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: