Gribu garlaicīgu dzīvi

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Es gribu sev galvassāpes par to, ka iemīļotais piens vairs nav atrodams veikala plauktā. Es vēlos plūkties ar kaimiņiem par pārāk skaļu tucinieku ceturtdienas vakarā, un pēc tam atriebībā dusmīgi ducināt kājas pret grīdu. Es gribu ik pārdienas seksu – tīkami paredzamu un ierasti siltu.

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Es negribu uztraukties par to, vai tad, kad atgriezīšos darbā, būšu tikpat pasista un idejsprāgstoša kā pirms bērna kopšanas atvaļinājuma. Es gribu uzlikt mīksto un ļauties plūsmai, klabināt datora taustiņus, neraizējoties par iznākumu, neizaicinot sevi radīt ko jaunu. Es gribu būt pelēka.

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Es negribu dzirdēt to balsi man pakausī, kas šaubās, vai tikšu pie otrā, trešā bērna un cik ķeizargrieziena operācijas, cik vispār grūtniecības mans nepavisam ne loterijā laimētais ķermenis pavilks. Es gribētu čilā uzsmēķēt kā tās dažas jaunās māmiņas pie Dzemdību nama un neprātot par to, cik sačakarēta būs mana bērna veselība. Es gribu būt vienaldzīga.

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Es gribu katru brīvdienu rītu pamosties ar vieglu čīkstienu par to, ka atkal jau atkal jābrauc pie radiniekiem, pie dēla vecvecākiem štopēt rolmopšus un kūkas. Es gribu iebāzt lupatu vīkšķi mutē tai balsij, kas čukst, ka ne viens, bet vairāki tuvi radinieki ir aizgājuši ar vēzi. Un šī un citas nešķīstās nolādētās slimības klusi un sāpīgi var saēst pat mums vistuvākos. Es gribu būt ar tukšām acīm.

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Es gribu redzēt vienu un to pašu vīrieti, nu to savējo visu turpmāko mūžu. Es gribu viņu sagaidīt ar čībām. Es gribu, lai mans dēls, tas velnišķīgi nevaldāmais zvērs aug un izaug par kārtīgu cilvēku, atrod laimi un sargā to. Es vairs negribu ārdīties bāros ar viskiju rokā. Es negribu tēlot kāzu fotogrāfu un aizlaisties ar vedējtēvu ne gluži slēptai kailai peldei ezerā. Es negribu naksnīgas velotūres pa rīgu, kas beidzas ar iemaukšanos ar priekšējo riteni atvērtā kanalizācijas lūkā. Es gribu būt mietpilsoniska.

Es gribu garlaicīgu dzīvi. Ak, tu, nolādētais mietpilsoni, kā es tevi apskaužu! Tu piedzimsi un nomirsi ar mieru mājās, bet es, tā ir mana odiseja.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: