Pirmais bērns?

– Pirmais bērns?
– Jā, pirmais.
– Un ar ķeizaru. Vai akūts?
– Nē. Vienkārši pirmais bija ar ķeizaru.
– Pirmais? Kā – bet šis taču ir pirmais bērns.
– Otrā grūtniecība. Pirmais dzīvais bērns.

Es vēl joprojām nespēju racionāli tikt galā ar šādām situācijām. Vēl joprojām – pēc gandrīz trīs gadiem – kad viss jau, šķiet, ir izsāpēts un pati pieredze nonivilējusies līdz triviālam, ikdienišķam notikumam, nespēju kaut pati sev noformulēt, cik tad man galu galā to bērnu ir.

Nav smuki runāt par abortiem. Nav smuki runāt par spontānajiem abortiem. Vēl nesmukāk – par bērniem, no kuriem bija jāatvadās daudz par ātru.

001763190001– Dakter, mums ir situācija.
– Ārprāts, tie radiatori taču pludo!
– Nē, ne tikai radiatori.

Tas pat nav joks, bet reāla saruna pirms manas pirmās ķeizargrieziena operācijas. Tajā mirklī, lai gan mīļais, pusgatavais kunkulis vēderā vēl itin sparīgi spārdījās, varbūt atvadījās, es jutu sava veida atvieglojumu. Viss. Tā vai citādi, bet tas viss beigsies. Šķietami nebeidzamā gulēšana slimnīcā, neziņa, skumjas, satraukums – viss beigsies. Iespējams, tas bija asins zudums, kas murmināja man austiņā – bet tajā mirklī, godīgi, bija dziļi vienalga, vai aiziesim abi pie dieviem.

Spožas gaismas un izliec muguru kā kaķītis. Klusa, kapa klusa operācija, pēc kuras nonāku palātā pie sava vīra. Kamēr tiek atbrīvota kāda cita istaba, man blakus ir nepazīstams tēvs ar bērnu un pavisam svaigu mazuli, kas kliedz. Kur ir mans?

001810750022Viņu atnes vēlāk, kad telpā esam tikai mēs, divi vien. Viņš. Lai gan man neviens nebija to teicis, es zināju, ka būs viņš. Ietīts baltā palagā, vecmāte ir uzlikusi mazu mazītiņu cepurīti, balti zilu. Es došu jums mirkli atvadīties. Mans vīrs novēršas un pieiet pie loga, bet es palūdzu mazo, jau pavisam vēso ķermenīti uzlikt man uz krūtīm. Vienīgais, ko atceros, ir viņa trauslais un maigais plecs, vaigs.

23. nedēļā – knapi pāri pusei – mēs ar viņu satikāmies, lai uzreiz atvadītos. Toreiz, nesakarīgi vīram nomurmināju, ka, nē, mēs taču neesam zaudējuši bērnu. Viņš vēl nebija gana liels un spēcīgs, tas bija tāds trial-run, un viņš atgriezīsies pie mums. 23.nedēļa vēl neskaitās, viņš tāds mīlēts, gaidīts pus-cilvēciņš vien bija. Nē, mēs taču tikko nezaudējām savu bērnu. Kad ginekologs, formējot slimības lapu, man jautāja – Ko rakstām? Aborts vai priekšlaicīgas dzemdības? Kāda starpība? Ar dzemdībām sanāk ilgāks laiks brīvs – es paraustīju plecus un teicu, lai raksta, ka aborts.

Kāds tuvinieks man toreiz gudri teica – izraudi un miers, aizslēdz tās durvis. Tā arī darīju.

001874240011Tomēr šobrīd es esmu sprukās. Visas irracionālās bailes, debilās domas, kas bija dead and buried, gluži kā jēzuliņš ceļas no kapa. Iepriekš netīkamākais jautājums bija Vai ir bērni?, taču, nē, Pirmais bērns? sit trumpi. Un, pēkšņi izrādās, ka, nē, nav iespējams tā apcirsties uz papēža un aizvērt durvis. Lūdzu, nedodiet nevienam tādu padomu, kaut laba vēlēdami!

Dažreiz es paskatos uz savu dzīvelīgo nezvēru, kas pūš burbuļus, zīžot pienu, un šķelmīgi smīn no rīta caur gultas redelēm, zinot, ka ir par agru, lai celtos, un domāju – Kā? KĀ mums tomēr izdevās uzcept tik nenormāli foršu puiku, kam nekas nekaiš (*spļāviens pār kreiso plecu), kas aug labi un izdveš tādu dzīves elpu, ka man elpa aizraujas? 

Ikkatrs skarbāks vārds, ko izsviežu velti, nespēdama savaldīt dusmas par tīriem sīkumiem, ikkatra reize, kad tiešām nav spēka un es ļauju viņam ilgāk paraudāt – liek pēcāk man tūkstoškārt to nožēlot. Ikkatra ciemošanās pie dēlam svešākiem cilvēkiem un tam sekojošās raudāšanas sesijas liek man žņaugt rokas ciešāk un griezt zobus – jo man taču vajadzēja nosargāt.

Nosargāt. Bet mēs, mammas, nevaram vienmēr nosargāt.

Šķiet, jebkurai pirmreizējai mammai rokas mazliet trīc par sīkā izgājieniem. Rokas kaut kad arī trīc otrā un trešā, un n-ā bērna mammai. Būtībā vienalga, cik tev to bērnu ir, jo ar mammas statusa iegūšanu atveras paralēlā dimensija, kas sevī ieslēpusi visu, kas iepriekš šķitis vairāk vai mazāk pašsaprotams un apjēdzams – miegs, ģimene, draugi, emocijas, bailes, sāpes par cita sāpēm, arī nāve. Taču jācer, ka gluži kā skumjas atmiņas par brāli, kas būtu bijis, arī roku trīcēšana nonivelējas līdz ieraduma, fona trīceklim kādā prāta kaktā. Citādi jau visas mammas būtu trakas, ne?

 

 

 

2 thoughts on “Pirmais bērns?

Add yours

  1. Vāu, nu tik sulīgi Tu raksti, ka grūti atrauties kamēr nav izlasīts. Paldies, ka dalies. Traku izaicinājumu Tev metusi dzīve, bet kādu krampi tas gan jau iedod cauri otrā bērna niķiem tomēr novērtēt viņu kā dāvanu.
    Pie visiem emocionāliem pārdzīvojumiem es arī iestājos par to, ka durvis nav jāaizver. Ir jāiet tai sāpē iekšā un jāpieņem kā daļa no sevis, nekādu apkārtceļu nav, tikai cauri.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: