Smilšu pilis bērnaudzēšanā

– Auga, auga rūžeņa sorkona dorzā, zam tū rūžu, zam tū rūžu guļ jauna meitiņa…
– Ko tu dari?
– Es dziedu dēlam latgaliski.
– Bet tu nemāki runāt latgaliski. Tu vispār esi dzimis Rīgā.
– Bet es gribu dziedāt viņam latgaliski.

Mans vīrs ir debešķīgs cilvēks, taču ir daudzi sīki jautājumi, kuros mūsu viedokļi dažkārt nesakrīt. Piemēram, dziedāšana latgaliski (viņš pats izdomā vārdus), vai tas, ka vista jau nav gaļa (tik pat labi var ēst salātus), vai arī tas, ka ir vītoli, nevis pūpulkoki (bet man patīk labāk, kā skan pūpolkoki). Svarīgākajos jautājumos pārsvarā spējam atrast common ground, to maģisko kopsaucēju. Taču nu, kad ģimenē ir ieradies vēl viens vīrietis ar viedokli, tiem, kas ir mazliet pieaugušāki, ir priekšā jaunās spēles jeb ģimenes noteikumu izstrāde. O, jā, arī divatā mums bija savi noteikumi, ko vīrs vēlējās pat uzrakstīt un apzīmogot.

Labi, mūsu zīdainim ir tikai knapi seši mēneši, bet gan tēvs, pedagogs, gan es, mamma, kam prāts pilns dažādu neloģisku muļķību, domājam par nākotni – drīzāk būvējam smilšu pilis. Domājam par to, kā palīdzēt dēlam pašam iegrozīties tikko atklātajā pasaulē, jūtoties drošam un pasargātam.  Domājam par to, kā iemācīt viņam apmierināti spēlēties pašam, par to, cik daudz mums iesaistīties, cik daudz vērot un atbalstīt citādi. Domājam par to, kā nenomākt viņa urķēt-prieku un zinātkāri.

Visas pieredzējušākās mammas, droši, šai mirklī varat silti pasmaidīt par mūsu naivumu. Jā, nav viņš porcelāna puika, kas sašķīdīs mūsu rokās pēc pirmās pieļautās audzināšanas kļūdas, taču, mūsuprāt, svarīgi jau pašā sākumā abiem vecākiem savstarpēji vienoties par principiem audzināšanā, kas arī var nebūt akmenī kalti, lai droši varētu forsēt uz priekšu.

001332300020

Drošība un beznosacījuma mīlestība 

It’s not rocket-science, protams, ka arī mēs, iesācēji, esam sapratuši, ka visa pamatā ir mīlestība. Savukārt, lai arvien mobilākais kunkulis varētu (gandrīz) bezbailīgi turpināt atklāt pasauli, ir nepieciešama drošība. Drošības izjūta katrā vecumā veidojas, balstoties uz noteiktu kārtību un notikumu secību. (..) Zināmas, pieņemtas, ierastas ikdienas darbības tajā sakārto un disciplinē bērnu visos vecumos un arī viņa vecākus, tā grāmatas Bērns runāt mācās savā ģimenē autores.

Drošība mazulī rodas no pārliecības, ka arī rīt mamma atvērs tumšos aizkarus un varēs spēlēties, plkst. 13.00 būs kāds dārzeņmaisījums, ko varēs izsprauslāt uz sava krekla, savukārt vakarā būs dziesmiņa Austrīts zina, ka vakars klāt. Arī Montessori pedagoģijā ir pārliecība, ka Order helps the young child conquer her world. (..) External order creates internal order and this is a significant foundation to the intellect.  Un kurš gan nevēlas gudru bērnu?

001905190007 Patstāvība

Nē, mēs negaidām no zīdaiņa, ka viņš pats samīcīs savu biezeni un paēdīs, taču, piemēram, pēc Montessori jau no mazotnes jāradina bērns pie patstāvības, iedzīvinot principu Palīdzi man izdarīt pašam jeb Help me to help myselfParādi un ļauj pašam rīkoties – līdz zināmām robežām. Pārmērīga uzmākšanās bērnam nav vajadzīga un var pat kaitēt, jo zināmā mērā demonstrē to, ka vecāki bērnu nerespektē, tā grāmatas Gribu būt māmiņa autores. Dažreiz bērniem ir vajadzīgs laiks, ko pavadīt tikai ar sevi, lai pētītu, vērotu un domātu.

Runājot par īdēšanu un ņaudēšanu – mūsu ziņkārības kamols savos sešos mēnešos ir lieliski atkodis, ka tēta, dažreiz arī skarbās mammas rokās var nokļūt, iepīkstoties žēlāk. Taču nu jau mēs cenšamies filtrēt viņa dziedātās balādes un vairāk runāties, censties novērst uzmanību vai paspēlēties, pirms tiešām mīļot rokās. Zīdainim ir būtiski zināt, ka mēs viņu vienmēr dzirdam, sākam saprast. Mums pašiem svarīgi ir izlemt, vai palīgos jābrauc ar ugunsdzēsēju mašīnu vai ģimenes auto. Sākot ar ceturto mēnesi, biežāk gan derētu velosipēds, tā Bērns runāt mācās savā ģimenē. Un – patiesi – bieži vien viņš vairāk vēlas, lai es atgādinu, kā ar kuru mantiņu var paspēlēties, un jau pēc dažām minūtēm varu vien vērot vai darīt mammu lietas.

001810750001Cieņpilna komunikācija

Es sliecos jau atkal citēt Bērns runāt mācās ģimenē, kad runa ir par runu: Daudz svarīgāka par spēju koncentrēties uz lietām ir māka ilgstoši pievērsties cilvēkam un viņa runai. Jau no pirmā mirkļa, kad savās rokās saņēmu tad vēl galvu neturošo kunkuli, es nespēju beigt dziedāt, runāt un burbuļot viņa priekšā, ieturot pauzes, muti ieplētusi, lai sagaidītu viņa atbildi man. Sešos mēnešos jau esam iedzīvojušies diezgan jautrā dialogā un kopīgā dziesmu dziedāšanā. 

Side-note, jau no pašiem pirmsākumiem ar dēlu mēs runājam normālā valodā. Lai gan grāmatā What To Expect In The First Year starp padomiem, kā palīdzēt bērnam apgūt valodu, ir iezadzies punkts par baby-talk, kā, piemēram, Who’s my wittle bunny-wunny?, es ciest nevaru uķi-puķi un citas interpretācijas par runāšanu. Mēs runājam kā cilvēki, dažreiz vien atdarinot sīča teiktās frāzes, lai viņš dzirdētu, kā tās izklausās no malas un izvilinātu neizturami foršos gaviļ-bļāvienus.

–  Nu, ko saki? Es pareizi sapratu. Vai varu rakstīt, ka šie ir mūsu noteikumi, kad runa par bērnaudzēšanu?
– Nē. Mani noteikumi būtu citādi.
– Bet kā? Mēs taču izrunājām visu. Es sapratu šādi. Kādi tad ir Tavi principi?
– Man galvenais, lai viņš izaug skaists. Viņam būs jāatrod laba precību partija.
– ????

Burvīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: