Mīļā mamma, piena kanna

Tu ievelc elpu un sakod zobus. Ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši, kopš pirmoreiz mēģināji šo vēl joprojām neizprotamo, pat maģisko darbību – zīdīšanu, bet vēl joprojām tas pirmais sūciens ir sāpīgs. Un tad saskrien piens – let-down kā tevi māca amerikāņu grāmata. Savādas, neizskaidrojamas adatiņas krūtīs. Un viss, viņš ēd, un tavs prāts pārplūst domām kā kartupeļu katls, kas uzlikts uz pārāk lielas uguns.

Nē, šodien viņš atkal nebija pai pai puisītis. Ar vārdiem pai pai viņš ir sācis saprast maigas, mīļas kustības, kad mazās, ar tādu krampi apveltītās rokas tuvojas vecāku sejai. Bet līdz patiesi maigai mīļošanai vēl ceļš ejams.

Bet viņš tā smaržo. Kādēļ gan tiek pārdoti bērnu šampūni un ziepes ar smaržu, ja tas sīkais knariņš pats ir apdvests ar tik neaprakstāmi saldu, tuvu, es-nekad-tevi-nelaidīšu-vaļā smaržu? Tu nevari vairs nociesties, tu noliecies tuvāk un iedod buču uz vaiga. Viņš izstiepj roku un atgrūž tevi tālāk. Varbūt vēl iepīkstas. Netraucē.

Tu padomā par savu mammu. Viņa ir tik tālu. Bet arī tu kādreiz viņai biji tikpat tuvu. Un viņa tāpat dīdījās, nespējot ērti iekārtoties zīdīšanai. Pat vēl trakāk – jo tu atteicies ēst mammas pienu no kases, tev taču vajadzēja pudelīti. Un tava mamma neatlaidīgi slauca savu pienu, vārīja stikla burkas, lai tās būtu tīras. Ak tu, glaunais buržuj, tu saproti, kādu prieku, kādu tuvumu tu laupīji savai mammai, nezīžot no krūts un izvēloties pudeli?

Bet tev ir paveicies. Tev ir piens. Un tas sīkais barakuda zīž ka šņakst vien. Un nekad viņš vairs nebūs tev tik tuvu, tuvu kā tagad. Bāc, jau tagad viņam dikti, dikti vajag tēta rokās – tiesa gan, lai labāk paturētu tevi savās acīs, kad tu lēkā abiem saviem vīriešiem riņķī, dziedot Austris is the King of the Castle,  Austris is the King of the Castle. Ja tu paklūpi, tad ir īpaši smieklīgi. Labi, vajag jau viņam arī tavās rokās ik pa mirklim.

Piemēram, tagad, kad bijusi vanna, kad izkarotas cīņas ar pamperpūķiem uz pārtinamā galda, kad izdziedātas visas sēru balādes, ka vecāki neļauj spēlēties un jāiet gulēt. Piens plūst, viņa acis ir pievērtas, mīkstās rokas ar četrām mazām bedrītēm, piekļautas. Tās bedrītes un rullīši bezmaz ikkatrā ķermeņa loceklī, maigi mollīgi, zīdainīgi rozīgā tonī. Bet tu viņu neesi nobarojusi, nē. Mīļā mamma piena kanna, kā raksta Ērika Bērziņa.

Viņš sakustas, pagriež galvu. Viss, gana. Liec mani gulēt. Tu vēl vienu reizi viņu piespied sev klāt. Un viņš lido – ākdies cik laimīga tu būtu, ja tevi kāds tā žūžinoši liegi ieritinātu gultā. Kluss rukšķiens. Sava tēva dēls, nudien.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

Up ↑

%d bloggers like this: