Zaudētās ilūzijas

– tā ķērkšana ir norma? ko viņa tālāk darīs? ar cirvi metīsies virsū? – tā nav norma. un tā nav ķērkšana. jums vēl daudz ilūziju par sevi, ko zaudēt.

(Bez)jēdzīgā gatavošanās

– bet tu taču pati gribēji bērnus. nu ko tad tu gaidīji? es taču teicu, ka tas būs grūti un prasīju, vai esi tam gatava. Vai esi tam gatava. Šis jautājums ir pielādēts līdz zobiem, tas sprāgst pie pirmā glāsmainā pieskāriena. Gatava. Varbūt kādam bērna radīšana atgādina Kerola Alises bezprātīgo lēcienu truša alā. Vai arī,... Continue Reading →

Gribu redzēt sevi jūsu acīm

– re, te jums mazie iepirkumu ratiņi puikam. un, jā, jums liela soma, te maz vietas. Pag, jums tai somā ir vēl viens?! ak, es arī tā gribētu! Šādas un gaužām līdzīgas sarunas ar mums un par mums aiz muguras, ko slepus vai tīši tik skaļi, lai arī mēs to dzirdētu un novērtētu, uzklausām bez... Continue Reading →

Divgadnieka krīze?

– vai drīkstu ielikt pienu ledusskapī? – es! – ok, man tagad vajag ieslēgt gaismu. – es! – māsas autiņbiksītes vajadzētu izmest. *klusums* – labi, es aiziešu izmest tās miskastē. – ES! ES! ES!

Noziegums un sods. Šaubas un sekas

saruna ar ārsti pēc trim nedēļām slimnīcā, guļot uz saglabāšanu, jau otro reizi pāris mēnešu laikā. – es jūtos tiešām labāk. es būšu mājās mierīga un uzmanīga. bet es gribu mājās. – vai tu esi pārliecināta par to? – es gulēt varu arī mājās. dzert vitamīnus. – bet, ja kas, tev obligāti jāatgriežas. – protams. Mani dziļi aizvaino dažu (topošo)... Continue Reading →

Kļūt par stereotipu

ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs.  - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.

WordPress.com blogs.

Up ↑