Divgadnieka krīze?

– vai drīkstu ielikt pienu ledusskapī? – es! – ok, man tagad vajag ieslēgt gaismu. – es! – māsas autiņbiksītes vajadzētu izmest. *klusums* – labi, es aiziešu izmest tās miskastē. – ES! ES! ES!

Noziegums un sods. Šaubas un sekas

saruna ar ārsti pēc trim nedēļām slimnīcā, guļot uz saglabāšanu, jau otro reizi pāris mēnešu laikā. – es jūtos tiešām labāk. es būšu mājās mierīga un uzmanīga. bet es gribu mājās. – vai tu esi pārliecināta par to? – es gulēt varu arī mājās. dzert vitamīnus. – bet, ja kas, tev obligāti jāatgriežas. – protams. Mani dziļi aizvaino dažu (topošo)... Continue Reading →

Kļūt par stereotipu

ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs.  - pag, cik tev gadu? - 21. - nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.

Izdzīvošanas rokasgrāmata: spēļlaukums

Ilgu laiku – gan vēl kā bezbērnu cilvēks, gan kā svaigizcepta mamma – no visas sirds bijos, baidījos un vairījos no bērnu spēļlaukumiem. Manā prātā stereotipu veidolā dzīvoja dažnedažādas ainiņas par spilgtiem kadriem un potenciālām situācijām, kas nenoliedzami ar mani un mazpuiku atgadīsies šajā boksa ringā tfu tfu bērniem paredzētajā izklaides un drošo aktivitāšu laukumiņā. Ir pagājis aptuveni gads, kopš pēc brīvas gribas un ar pilnu saprātu vedu bērnu spēlēties uz bērnlaukumiņiem un, kā internetā pieņemts – es nu esmu kvalificēts eksperts, lai dalītos ar saviem novērojumiem un padomiem.

WordPress.com blogs.

Up ↑