Atvērt muti un paprasīt

Es šoreiz par pilnīgi triviālām, ikdienišķām situācijām, kurās izpaužas sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret ne vien sievieti, bet pret sievieti-māti, sievieti-grūtnieci un bērnu. Radusi visu savu pieaugušo dzīvi tikt galā pati saviem spēkiem, brīdī kad tīri fiziski man ir nepieciešama palīdzība, jo es galīgi nu galīgi nevaru tikt galā pati – pilsētas infrastruktūras, iekārtas vai citu ārēju apstākļu dēļ –, es piedzīvoju liegu kultūršoku.

Slidenie padomi un bīstamā dalīšanās pieredzē

– es vēlreiz uzsveru, ka šī ir tikai mana pieredze. mēs tā darām, mums tas strādā, tādēļ es dalos. bet es necenšos nevienu pārliecināt, tādēļ, ja tēma neinteresē, liekas fui, vai esat veģetārieši vai vegāni, vai ar citu stipru pārliecību, es neko neuzspiežu. *aptuvens izvilkums no kāda virtuāla video*

Piedod man, mans otrais bērns!

- Man piektdien jādodas pie ārsta. - Mhm. Pag, kāpēc? - Nu kā kāpēc?! Ultrasonogrāfija taču, pirmā trimestra skrīnings. - Ā. *pauze* Ko? Kāds skrīnings? - Nu bēbītim, TAČU. - Kādam bēbītim? Man likās, ka tu vienkārši esi palikusi resna. *uzsprāgstu ar supernovas spēku* 

Racionālā mīlestība jeb f* #bringbackdating

Pilnīgi ierasts darbadienas vakars. Nothing special at all. – Es nopirku Tev Borjomi un mums tos šokolādes trijstūrus. Nav jau iemesla, bet man priecīgs prāts, es gribēju. – ... Es arī nopirku trijstūrus un Tev čipsīti. Man arī gribējās un es domāju, ka Tev gribēsies.

Pūļa cilvēks

puiks laimīgi sēž kāda lielveikala spožajā rotaļu auto. nē, tas nav iedarbināts, bet mamma gādā par skaņu efektiem un, godīgi sakot, stūres grozīšana ir gana laba izklaide. viņš brauc, brauc uz Kandavu, brauc uz Cekuli, brauc uz Rīgu, un katram garāmgājējam, kas aiztraucas garām, velta starojošu acu skatu un vēlīgu mājienu - atā atā - jo viņš taču dodas prom. taču neviens, neviens pats no drūmajiem, īgnajiem veikala apmeklētājiem ar pelnu krāsas seju nereaģē. puikam nerūp, puiks brauc tālāk un viņa pasaule paliek tikpat krāsaina, rūp tikai man.

Digitālā bērnība

* puiks entuziastiski rāda uz datoru.* - Vai Tu vēlies, lai es uzlieku mūziku? Bet tā vajag arī teikt! Mū-zi-ku! * puiks enerģiski māj ar galvu.* - Ok, let's rocknroll, baby! Nē, drīzāk let's opera-and-roll!

Mēs pārtiekam viens no otra

Un te nu viņš ir. Manās rokās. Viņš smaržo pēc silta, veselīga miega un laimīgiem sapņiem. Blondie, smalkie mati kutina vaigu. Es šūpojos kā pulksteņa svārsts, pati to nemanīdama, bet laiks ir apstājies. Ir tikai divas spēcīgas mazas rokas man ap kaklu, kas piņķerē manus matus dredos, ir maziņš snīpis, kas ieracies mana kakla un atslēgas kaula bedrītē. Es iesūcu viņa smaržu, viņa es, lai to iekonservētu, noglabātu, nobēdzinātu kaut kur dziļi, dziļi sevī, lai izvilktu līdz vakaram.

Forever the underdog: mamma, bērns un darbs

– Nāc, samīļo mani, minka. Šodien mēs tiksimies tikai vēlu vakarā, kad tev būs jāiet gulēt. Nuuu, varbūt es tomēr uz lekcijām neiešu, un tad mājās būšu tikai tad, kad tev jāēd otrās pusdienas. Varbūūūūt es uz darbu neiešu. Varbūt es nekad no vietas nekustēšos, kamēr tu tik mazs un silts, un mīļš.

WordPress.com blogs.

Up ↑